laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Ka tas pats vārds attiecas arī uz Septiņu mēnešu zīmogu — un te nu mēs neesam gudrāki kā sākumā. Galu galā mēs vēl joprojām neesam atraduši, kā īsti ir ar to zīmogu un kur tas atrodas. Un vienīgo, kas mums varbūt spētu ko līdzēt, mēs nevaram sadabūt rokā.

Kaja uzmeta lūpu. — Kas tad ir tas vienīgais?

— Tā vecā grāmata, protams, — Laura iejaucās. — “Septiņu brālība”. Kriminālpolicija to pievāca kā lietisko pierādījumu.

— Un ja nu tu Rejmanim izskaidrotu, par ko ir runa, un viņu vienkārši mīļi palūgtu?

Laura sarauca pieri. — Aizmirsti par to, Kaja! Viņš nekad nepiekritīs. Tas ir viņa svarīgākais pierādījums pret profesoru, un to gan viņš no rokām ārā nelaidīs.

Draugu sejās parādījās rezignācija, un Kēvins izteica to, ko laikam gan domāja arī Lūkass un Kaja: — Tas nozīmē, ka vairs nav nekādu izredžu.

— Nē, Kēvin, to gan tas nenozīmē, — Laura pārliecināti iebilda un mundri uzsmaidīja. — Līdz Lieldienām vēl palikušas divas dienas. Četrdesmit astoņas stundas, kurās vēl var notikt milzum daudz. Beigu beigās tētis taču vienmēr sacīja...

— ... zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies, — Lūkass turpināja. Taču balss nodeva, ka viņš par to nebūt nebija pārliecināts. Tādēļ Laura arī aiztaupīja teikumu, ko vēl bija grasījusies piebilst: “Kurš paļaujas uz gaismas spēku, tam izdosies viss.” Pēdīgi viņa pati sāka manīt, ka klusi ir piezagušās šaubas, kaut arī nevienam, protams, to nebūtu atzinusi.

Pat tēvam ne.

Grāla pils milzīgais pagalms nespēja uzņemt visus baltos bruņiniekus. Tālab daudzi no viņiem gaidīja ārpus vārtiem.

Gaismas glabātājs sēdēja starojoši baltā zirgā, kas stāvēja uz neliela paaugstinājuma pagalma ziemeļdaļā. Blakus viņam atradās bruņinieks Paravains un Morvena, kas arī sēdēja krāšņos sirmjos. Elizions, gandarīti smaidīdams, aplūkoja gaismas karotāju leģionus, kas bija ieradušies Blāzmoraldā. Tad viņš tos uzrunāja.

— Mani draugi, — viņš uzsauca skaļā un skaidrā balsī. — Mēs esam sapulcējušies, jo šai dienai jātop par mūsu prieka dienu. Šodien, Lieldienu svētkos, mēs saņemsim atpakaļ Apskaidrības kausu. Tādēļ dosimies kopā uz Laiku ieleju, lai godam sagaidītu kausa nesēju — un šī meitene parādīs ikvienam no mums piemēru, ka ir vērts karot gaismas pusē.

Viņš smaidīdams pagriezās pret Paravainu. Baltais bruņinieks pacēla roku un deva saviem vīriem zīmi doties ceļā

Sajutis paskubinājumu, Eliziona sirmis sāka kustēties. Gaismas glabātājs Paravaina un Morvenas pavadībā izjāja no pils pa ceļu, ko baltā gvarde bija pašķīrusi viņa priekšā. Baltie karapulki viņam sekoja, un tā viņi kopā devās uz Laiku ieleju.

28. nodaļa CERĪBAS DZIRKSTS

ad rietumpusē aiz pakalniem jau rietēja saule, Laura juta, ka pēdējā cerība izplēn. Turklāt tā vien šķita, it kā pašas debesis gribētu viņai iedvest drosmi. Vakarblāzma apveltīja pasauli ar maigu mirdzumu, un no tālīnā apvāršņa žilbi staroja oranži zeltainas gaismas strēle, gluži kā greznodama uzvaras svinības. Tomēr Laurai svētki nebija ne prātā. Gluži otrādi: viņu bija pārņēmusi mazdūšība. Sākās astronomisko Lieldienu nakts, un pēc dažiem mirkļiem atvērsies burvju vārti.

Laura pacēla galvu un pavērās uz mazo saliņu. Viņa bija atnākusi uz Mošķezera krastu, jo, izmisuma pārņemta, gribēja pabūt viena. Nudien: miglas vāli, kas klāja saliņu, arvien vairāk savilkās tās vidū un sāka blāvi mirdzēt, it kā no iekšpuses starotu gaisma. Drīz vien zinātāji varēs pa noslēpumaino taku doties uz Avanterru, kaut arī pārējie cilvēki to nemanītu. Ja nu tomēr kāds kaut ko ievērotu, tad vārtus noteikti izskaidrotu ar retu gaismas fenomenu, neapzinoties patiesību, kas slēpās aiz ārējā veidola. Tomēr Laura it nemaz nespēs izmantot savas zināšanas par lielo noslēpumu, kas nesaraujami saistīja Zemi ar Avanterru. Pēdējās divās dienās viņa nebija tikusi uz priekšu ne soli. Viņa nebija nedz atrisinājusi mīklu, nedz izdibinājusi Septiņu mēnešu zīmoga noslēpumu.

Viņa bija izgāzusies.

Nožēlojamā kārtā.

Un tāpēc tēvs tagad bija lemts drošai nāvei.

Ērgļa kliedziens izrāva Lauru no pārdomām. Viņa pārsteigta pavērās augšup un ieraudzīja putnu ar vareniem spārniem, kas riņķoja tieši virs salas. Vakarblāzmas gaismā izskatījās, it kā spalvu vietā viņu klātu spožas liesmas. Ērglis vēlreiz izgrūda savu pavēlošo saucienu un tad aizlaidās. Tieši lielā torņa virzienā, kas pacēlās Rāvenšteinas pils austrumdaļā. Pēc dažiem mirkļiem tumsa jau bija viņu aprijusi. No viņa vairs nebija ne ziņas, ne miņas — un tomēr Laura bija pilnīgi droša, ka nebija maldījusies. Viņa pati savām acīm bija skatījusi šo ērgli — gaismas sūtni. Un piepeši viņā atdzima cerība.

Laura aizsteidzās garām smilšakmens lauvām un traucās tālāk uz lielajām āra kāpnēm. Akmens milzis Portaks savieba pelēko seju un bažīgi noraudzījās meitenei nopakaļ. Iekams Laura bija pazudusi pa durvīm, viņš uzmeta žiglu skatienu Latusam un Laterim, un ikviens, kas spēja uztvert vairāk par lietu virspusi, būtu varējis noprast, ka arī spārnotie lauvas ir ļoti norūpējušies.