Ļaunuma spogulis

- Jūs sakāt - trešā nedēļa, un neviena angļu vārda?

- Un neviena birmiešu vārda. Mēs esam pievienojuši lingvist-datoru. Tas nekļūdās.

- Vai tas varbūt var mums pastāstīt, par ko viņa runā ligoniešu valodā?

- Bet dators nezina ligoniešu valodu!

- Kāpēc?

- Neviens viņam to neiemācīja.

Milodars bija gatavs izrunāt slepkavīgu monologu, taču saprata, ka šis monologs nepalīdzēs ne viņam, ne viņa aģentei.

- Tātad, - sacīja Milodars, - mēs varam secināt, ka Doroteja nokļuvusi pie saviem radiniekiem. Vismaz viņa atrodas nemiernieku savstarpējo kauju zonā. Man vajag uz viņu paskatīties.

 - Bet mēs esam izsmēluši visus limitus ...

- Nemāciet mani dzīvot. Jebkurā gadījumā viņiem būs jāsniedz mums pieeja uz Doroteju, lai atrastu pazudušos priekšmetus.

- Bet ne jau šodien!

- Bet tieši šodien ... - Milodars devās pie sarkofāga. Koras seja bija zaudējusi dziļa miega rāmumu - pār to skrēja vieglas grimases, it kā meiteni traucētu sapņi. - Kur? - Milodars sev jautāja. - Kur tu esi, dārgā Doroteja? Kur, pie velna, tu esi? Rangūnā? Ceļā? Vai Hmaungu senču ligzdā - Lidži pilsētā?

Pegija un profesors Grodno sastinga, jo Milodara balss no domīga pusčuksta pamazām pacēlās traģiskos augstumos. Likās, ka komisārs ir komandieris, kurš zvēr uzticību dižena senča zārka priekšā.

- Ak, ja mēs zinātu patiesību, kur tu esi? - iekliedzās Milodars.

Miegā Koras lūpas nedaudz sakustējās, bet jutīgie instrumenti šo vārdu uzķēra un daudzkārtīgi pastiprināja.

- Lidži!

- Kas? - kliedza Milodars. - Ko viņa teica? Vai viņa kaut ko pateica vai arī es zaudēju prātu?

- Nu ko, mēs to gaidījām, - Grodno atbildēja, steidzoties pie instrumentiem. - Grūti noticēt savām ausīm, bet viņa pateica vārdu "Lidži".

Milodars maigi pārbrauca ar roku pāri sarkofāga aukstajam vākam.

- Viņa ir viena no manām labākajām aģentēm, - viņš teica mediķiem. It kā viņi par to nebūtu dzirdējuši jau iepriekš. Greizsirdības paroksizms sašķobīja Pegijas jauko seju. Viņa deva sev vārdu nodurt Koru, tiklīdz tā atgriezīsies no komandējuma.

Milodars devās uz istabas vidu un paziņoja:

- Tagad neviens neuzdrošināsies mani apturēt. Ieslēdziet pilnu jaudu. Mēs veiksim operāciju "Iedvesma"!

Grodno neiebilda.

Viņš nekavējoties sāka gatavoties riskantajai, juvelierprecizitātes operācijai - Koras smadzenēm bija jānosūta signāls, kas savukārt tiks nosūtīts viņas senča smadzenēm. Tagad, kad gaidītā tiešā saikne starp Koras un Dorotejas smadzenēm bija izveidojusies, varēja cerēt, ka Doroteja sadzirdēs savas mazmazmeitas pavēles.

- Sāciet, - pavēlēja Milodars. - Es dodos uz savu kabinetu, lai no Epidaura izsauktu to Seju. Viņam vajadzētu ierasties līdz eksperimenta beigām.

Milodars, neatvadījies, metās ārā no laboratorijas. Un, protams, ne tāpēc, ka viņu gaidītu neatliekami darbi, viņš vienkārši bija māņticīgs, kaut arī negribēja to atzīt.

Aizcirtās durvis.

Pegija ar nožēlu noskatījās pakaļ Milodaram. Profesors Grodno pirmo reizi ļāva pārņemt sevi greizsirdībai.

- Nezinu, - viņš teica, - vai cilvēks, kurš bēg no kaujas lauka, ir tavas mīlestības cienīgs.

- Mēs neesam kaujas laukā, - Pegija atcirta. - Mēs veicam parastu medicīnisko eksperimentu. Un komisāram Milodaram ir valstiski svarīgas darīšanas.

* * *

Doroteja izstaipījās - viņas gulta bija gan bezgalīga, gan nožogota ar margām. Smieklīgi gulēt uz gultas ar margām un zem zīda nojumes, kuras stūros ligzdo sikspārņi.

Viņas karalistē gultas palags vēl nebija izgudrots, bet ādas, kas pārklāja gultu, bija mīkstas un labi izģērētas.

Tāpēc, neskatoties uz nakts aukstumu, princeses gulta vienmēr bija silta.

Doroteja gulēja un ieklausījās rīta skaņās.

Priežu zaros čukst svaigs vējš, zvana zvaniņi - uz pļavu dodas kazu ganāmpulks, nokliedzas apogs... ārā verandā kalpone šķindina traukus - viņa dosies slaukt bifeļus. Drīz atnāks mūki, būs jāiet ārā un jāiznes viņiem kalpu sasildītie rīsi - Ligonas princesei Debesu un karmas priekšā jāizrāda pazemība.

Bet vēl ir dažas minūtes... Cik tālu ir Londona un pat Rangūna no šejienes, visa viņas dzīve pavadīta ārpus Lidži... Kas gan varēja piespiest viņas māti, kaut arī kritušu nežēlastībā, bet princesi, pamest visu - senču mājas, pagānu dievus, kuru tempļi paslēpti priežu mežos, lai stingrie budistu mūki tos neredzētu. Pamest ģimeni? Vai tiešām tā mīlestība pret pagānu, pret ārzemnieku no nicināmas mežonīgo angļu ģimenes, kuri nepazīst godu, bija tik stipra?.. Doroteja vai  Ma Doro (viņa jau bija pieradusi pie sava Ligonas vārda, kas atvasināts no angļu valodas) pēkšņi iedomājās māti šaurajā mājā netālu no Temzas, Viņa, kura vienmēr šķita tik pieaugusi un pat gados, tagad sēž, noliekusies pār svešas cepures izšūšanu... Vai varbūt pie viņas atnācis vienacis iluzionists Fans un viņi zīlē, kur tagad ir Doroteja, kas ar viņu, vai viņa ir vesela, laimīga? Un viņi droši vien domā, ka viņa joprojām dzīvo starp angļiem un apkalpo resno putnu Regīnu...

- Labrīt! - pie durvīm ar sikho paklanījās kalpone. - Vai kundze sāks ģērbties?

- Vai poundži jau ieradušies pēc dāvanām?