Ļaunuma spogulis

Tā, Doroteja sev atkārtoja: Švedagona pagoda, Buddas Svētā Zoba klosteris, godājamais U Džammapada. Kur ir Švedagona pagoda? Tas, visticamāk, ir milzīgais zelta konuss, kuru Doroteja redzēja no rājai piekārtā būra. Tas paceļas apmēram piecas jūdzes no jūras uz slīpa, mežaina pakalna.

Doroteja lēnām gāja pa ielu, apreibusi no pārtikas smaržām, neuzdrošinoties apstāties, jo tad izsalkums var likt viņai lūgt vietējiem iedzīvotājiem. Bet viņa ir brīva britu sieviete. Mežonīgā zemēs viņa nedrīkst ubagot.

Un tad Doroteja attapās, ka dažus vārdus un pat izteicienus viņa labi saprot - it kā tie celtos no viņas atmiņas dziļumiem. Tomēr te nebija nekā pārsteidzoša. Kad Doroteja bija maza, viņa vispirms kopā ar māti iemācījās ligoniešu un birmiešu vārdus (birmiešu valoda mazliet līdzinās ligoniešu). Mērija Enna bija ligoniete, bet viņa dzīvoja Āvas karaliskajā pilī un tāpēc runāja birmiešu valodā. Bieži vien viņa Londonā jutās tik skumja, kur nebija nevienas tuvas dvēseles, ka iemācīja Dorotejai savu senču valodu, lai pašai būtu ar ko parunāties un no kā dzirdēt dzimtenes vārdus. Tad, kad tēvu nogalināja, mājā parādījās vienacis iluzionists. Māte ar viņu runāja birmiešu valodā, bet nekad ne svešu cilvēku klātbūtnē. Viņa nevēlējās kaimiņu tenkas un aizdomas. Kad māte runāja ar tēvoci Fanu, Doroteja saprata, par ko viņi runā. Tā bija kā slepena valoda īpaši viņiem, gluži kā slepenā valoda, kādu skolā vai uz ielas izgudroja bērni .

Bet tagad - un tas bija mazs brīnums - cilvēki, kuri tupēja un košļāja beteles riekstus, strīdējās par zupas bļodu, risināja sarunas par kādām darīšanām, izteica šīs slepenās valodas vārdus, un Doroteja tos saprata!

Protams, ne visus vārdus un ne no visām lūpām, bet viņa ostas ielā nebija mēma un kurla. Un, saprotot valodu, viņai bija dīvaina sajūta: it viņa jau būtu bijusi uz šīs ielas, lai gan patiesībā Doroteja bija dzimusi Anglijā neilgi pēc tam, kad vecāki atbrauca no Birmas.

Redzot, kā uz krodziņa kāpnēm sēž labsirdīga izskata, resna sieviete un pārdod mazus virtuļus no gaļas, Doroteja piegāja pie viņas un jautāja:

- Vai jūs man nepateiksiet, cienījamā, kā nokļūt Švedagona pagodā?

Resnā sieviete viņu uzreiz nesaprata, jo Doroteja, kā izrādās, vārdu "pagoda" izrunāja angļu valodā. Birmiešu valodā šo vārdu izrunā "pa ja".

- Šve-da-gons, - atkārtoja Doroteja.

Sieviete uzmeta Dorotejai kritisku skatienu un atbildēja ar ātru runu, no kuras Doroteja gandrīz neko nesaprata un tāpēc spītīgi atkārtoja:

- Šve-da-gons.

- Kur nu tev doties uz Švedagonu šādā laikā, - sacīja vecs ķīnietis, kurš bija izgājis no krodziņa. No tā, kā Doroteja skatījās uz virtuļiem, viņš uzreiz visu saprata un, paņēmis no pannas karstu virtuli, pameta to, lai neapdedzinātu pirkstus, Dorotejai, bet viņa noķēra virtuli lidojumā.

Sieviete sāka uz veco ķīnieti kliegt, bet, viņu pazinusi, uzreiz pārstāja un pazemīgi noķiķināja.

Vecis izskatījās solīds un zināja savu vērtību. Viņš bija ģērbies melnā satīna halātā, izšūtā ar zelta pūķiem. Apaļa, melna cepurīte cieši gulēja uz viņa galvas.

Doroteja gandrīz aizrijās ar aso, karsto, viskozo mīklu un pat nespēja skaidri atbildēt uz veča jautājumu:

- Kāpēc tev jāiet uz Švedagonu?

Doroteja pamāja, lai parādītu, ka saprot jautājumu.

Cik mazs virtulītis! Nu kāpēc virtuļi ir tik mazi!

Vecais ķīnietis nekur nesteidzās. Viņam bija lielas, melnas, skumjas filozofa acis. Viņš joprojām stāvēja uz augšējā pakāpiena un nolūkojās uz Doroteju. Tad viņš kaut ko ķīniešu valodā pateica resnajai tirgotājai. Viņa noliecās uz priekšu, pieskārās Dorotejas svārkiem, paņēma tos starp gaļīgajiem pirkstiem un patriņāja. Atbildēja ķīnietim, un viņš tūlīt atkal jautāja:

- No kurienes tu esi, meitiņ?

Doroteja pamanīja aiz sirmgalvja tumšajā durvju ailē stāvam divus spēcīgus jaunus ķīniešus zilās jakās un zilās platās biksēs.

Večuks pārmeta sev priekšā pelēku matu pinumu un ar sausiem, dzelteniem pirkstiem to šķirstīja. Karstais, mitrais vējš brāzmaini pūta, un papīra laternu gaisma ar krāsainiem atspīdumiem dejoja pa sirmgalvja seju un sirmo bārdu.

Doroteja pēkšņi nobijās. Viņa paskatījās uz gredzenu. Bet akmens, cik viņa spēja noteikt, palika gaišs, gandrīz balts - vecais ķīnietis neapdraudēja.

- Tu neesi no šīs ostas, - sacīja večuks. - Vēlies vēl vienu virtuli?

Doroteja nespēja pretoties nepamājusi - galva noliecās pati.

Večuks nedaudz pasmaidīja. Viņa miesassargi - un Doroteja bija pārliecināta, ka tas ir tā, tāpēc, ka no vecā ķīnieša nāca varas pārliecība - iesmējās. Tirgotāja pacēla savu smago ķermeni, lai tuvinātu paplāti Dorotejai, un sacīja:

- Uzmanīgi, mīļā, tie ir karsti.

Viņa neprasīja naudu ne no ķīnieša, ne no Dorotejas.

Doroteja paņēma virtuli un sāka uz to pūst, ritinot starp pirkstiem. Galu galā viņai bija tikai septiņpadsmit gadu, viņa ātri pie visa pierada un labprātāk sagaidīja no dzīves labo. Lai gan ne vienmēr viņas cerības bija pamatotas.

- Runā, - ķīnietis pieprasīja.

Doroteja vilcinājās. Tad saprata - nebēgt taču prom!