Ļaunuma spogulis

- Tas būs grūtāk, - atzina Pegija. - Parasti sieviešu ģenētiskā atmiņa tiek pārnesta caur sieviešu līniju, vīrieši - caur vīriešu.

- Bet ja līnija pārtrūkst?

- Pagaidām mēs nevaram palīdzēt ... bet nākotnē mēs panāksim atjaunošanos, izmantojot radinieku sānu līnijas.

- Nenovērsieties, - palūdza Seja.

- Kamēr jūs atradīsieties sarkofāgā, - turpināja Pegija, - un jūsu mātes atmiņau daļiņas jūsos modīsies, mēs varam kontrolēt šo procesu ar instrumentiem.

- Vai jūs arī redzēsiet manu mammu?

- Nē, bet mēs zināsim, kad jūs ar viņu sazināties.

Kora pacēla roku, it kā pieprasītu vārdu.

- Es domāju, ka pieķēru jūs pie kļūdas.

- Mūs nevar pieķert. Šī sistēma ir izmēģināta un pārbaudīta, un tā ir absolūti droša subjektam. Guļošajai Skaistulei, kā mēs nosauksim ... jūs.

- Bet es taču nevaru gulēt sarkofāgā astoņdesmit gadus, jo tik veca bija mana vecvecmāmiņa, kad nomira.

Pegija iecietīgi pasmaidīja.

- Mēs jau esam dzirdējuši šo iebildumu, - viņa teica. - Un uz to es jums atbildēšu: iedomājieties visparastāko seno magnetofonu.

- Iedomājāmies, - Koras vietā atbildēja otrais ministrs.

- Tajā var atskaņot mūziku. Bet var arī ātri pārtīt lenti.

- Viss skaidrs, - sacīja Kora. - Jūs sākat atskaņošanu tajā brīdī, kad vajadzīgs.

- Darbības mehānisms nav pilnīgi skaidrs, - sacīja Seja, - bet mums jāpiekrīt tam, kas mums tika pateikts.

Viņi stāvēja puslokā ap sarkofāgu. Un klusēja. Tagad, kad Pegija visu bija izskaidrojusi, un pārējie gandrīz visu sapratuši, atlika tikai tās nieks. Pābaudīt Pegijas vārdus.

Klusumu pārtrauca Seja:

- Vai ir iespējams novērot senča dzīvi un rīcību arī kādam no mums?

- To novēro genenauts. Bet mēs novērojam genenautu. Pegija norādīja uz sarkofāgu.

- Es neticu, - paziņoja Seja.

- Mēs neticam! - viņu atbalstīja otrais ministrs.

- Ir izeja, - Milodars atbildēja, un viņa acis kļuva viltīgas, kā kaķim, kurš spēlējas ar peli.

- Kāda?

- Jūs varat ieņemt vietu sarkofāgā, un mēs pierakstīsim to, ko jūs redzat un jūtat, - komisārs ieteica. - bet pēc tam kopā saviksim galus.

- Laba ideja, - sacīja Seja. - Brīnišķīga ideja. Lūdzu!

Pēdējais vārds attiecās uz otro ministru.

- Kāpēc tad es? - ministrs bija pārsteigts.

- Jo, ja viņi man iegrūdīs komisāra Milodara vectēva atmiņas, es nekad nevarēšu to pārbaudīt, vai tā ir taisnība vai inscenējums. Bet kas bija jūsu vectēvs, es zinu. Ir zināms arī tas, kas bija jūsu senči.

- Mans tēvs bija ģenerālis, bet mans vectēvs bija pulkvedis un varonis! - iesaucās ministrs, it kā viņš nebūtu par to īsti pārliecināts.

- To arī mēs aplūkosim.

- O nē! Tas ir bīstami dzīvībai! - iebilda otrais ministrs. - Mēs nevaram riskēt ar mani. Tauta to nesapratīs.

- Mums pat jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki, pat aspiranti, to jau izmēģinājuši, - sacīja Pegija.

- Jums ir citādi organismi. Rupji un izturīgi kā kaķiem.

- Kā nu kuram, - atbildēja Milodars. Viņam patika vērot konfliktus no malas, kad pašam briesmas nedraudēja.

- Nē! - kliedza ministrs.

- Jā! - atbildēja Seja. - Vai arī jūs paliksiet šeit. Bet nedzīvs.

Un tad otrais ministrs padevās.

- Vai vajag izģērbties? - viņš jautāja.

- Vēlams noskūt galvu, - Pegija sacīja. - Bet, tā kā brauciens nebūs garš, traucējumi mums nav tik biedējoši.

- Nav biedējoši, - piekrita Seja.

- Tikai kurpes gan lai novelk, - Pegija brīdināja, - citādi neizmazgāsi te aiz katra.

* * *

Otrais ministrs paklausīgi apgūlās sarkofāgā. Viņam lika aizvērt acis. Gulēdams, viņš kaut kā kļuva mazāks, taču piekrita ķiveri noņemt tikai tad, kad sarkofāga vāks, zem Pegijas tievo pirkstu spiediena, iebrauca vietā, nogriežot ierēdni no ārpasaules. Tikai tad viņš noņēma ķiveri, nolika sev blakus tumšo, spīdīgo bumbu un Kora ieraudzīja, kādas viņam vajātas, pārbiedētās acis. Viņa piedzīvoja kaut ko līdzīgu ļaunam priekam: viņa nav vienīgā, kam jāpiedzīvo šādu pazemojumu ... Tomēr ir lietderīgi no ārpuses paskatīties uz pārbaudi, kurai plāno pakļaut jūs, lai gan, godīgi sakot, Kora tā arī nesaprata kā viņa, gulēdama šajā sarkofāgā, varētu atrast un atgriezt Epidaurā Ļaunuma spoguli.

- Hei-ho-ho! Kurš šeit veic bīstamus eksperimentus manā prombūtnē? - atskanēja pērkonīga balss. Visi sastinga, kā palaidņi, kas pieķerti, zogot ābolus.

- Tā esmu es, - nopīkstēja Pegija, - bet šī jau ir tikai demonstrācija.

- Es uzņēmos atbildību, - Milodars teica mazajam, pat viņam tikai līdz viduklim  profesoram baltā mētelī, no kura apakšas bija redzami augstpapēžu zābaki. Profesors turklāt bija gandrīz plikpaurains un ķemmēja pēdējos matiņus šķērsām pār galvu. Viņam bija apaļš kā kartupelis deguns, pie kam vairākās vietās caurumains.

- Profesors Ahmets Grodno, - viņš stādījās priekšā, un Kora uzminēja, ka brūces uz deguna ir mīlestības saziņas pēdas ar laboranti Pegiju. - Tu drīksti, mazulīt, drīksti! - Profesors pieskrēja pie aspirantes un, stāvot uz pirkstgaliem, noskūpstīja viņas augstās krūtis. Pārējie samulsa un izlikās, ka nav pamanījuši šo profesora atklāto žestu. - Ko tad mēs demonstrējam? - profesors jautāja.

Laboratorijā jau parādījās vairāki viņa kolēģi. Viņi skaļi apsprieda nupat nobeigtā simpozija problēmas.