Ļaunuma spogulis

- Netraucējiet! - uz viņiem sakliedza profesors. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem, lai labāk ieskatītos sarkofāgā, un pajautāja: - No Epidaura? Tipiska deģenerācija!

- No Epidaura, - sacīja Milodars. - Pēc eksperimenta es iegriezīšos pie jums un visu paskaidrošu.

- Es labāk gribētu, lai man visu paskaidro Pegija, - sacīja profesors. - Es viņu mīlu vairāk nekā tevi, vecais āzi Milodar.

Profesors iesmējās un uzsita ar pirkstu uz sarkofāga stikla.

- Kā tev tur klājas, palaidniek? - viņš jautāja.

Otrais ministrs nedzirdēja, bet kautrīgi pasmaidīja.

- Ielaidiet gāzi! - profesors pavēlēja Pegijai, un sarkofāgs sāka piepildīties ar pelēku necaurspīdīgu gāzi.

- Bet kā tad novērosiet? - jautāja Kora.

- Un kam tad monitori? - profesors bija pārsteigts. Un pavēlēja: - Ieslēdziet lielo displeju!

Tūlīt iemirdzējās visa laboratorijas siena, kas izrādījās displejs.

- Te lūk, - Pegija sacīja, virzīdama uz sienas gaismas rādītāju, - mēs redzēsim, ko otrā ministra sencis darīja, redzēja vai rīkojās tajā vai citā laikā ...

- Kādā laikā? - profesors Grodno vaicāja Sejai.

- Tieši pirms simts gadiem, - atbildēja tas, it kā jau iepriekš būtu sagatavojis atbildi.

- Dodam pirms simts gadiem! - Profesors Grodno pārbrauca ar roku pār galvu, piespiežot retos matus.

- Mans labais, - Pegija viņam mīļi nočukstēja.

Ekrānā sāka mirgot krāsainas līnijas un neskaidri attēli.

- Nepievērsiet uzmanību, - teica Grodno Sejai un Milodaram. - Notiek strauja viņa tēva atmiņu pārtīšana uz vectēvu.

Profesors noglāstīja Pegijas augšstilbu, un viņa piespieda to pie ģēnija auss.

Profesors turklāt nenovērsa acis no vadības paneļa instrumentiem.

- Kas ir tur? - Viņš jautāja vienam no asistentiem.

- Ir simts gadi.

Un uz ekrāna iedārdējās kauja!

Tomēr skaņa caur simt gadiem gāja nevienmērīgi, ar pārtraukumiem, un pats attēls dažreiz dubultojās vai gāja slīpu svītru veidā. Uz brīdi gaisma izslēdzās un sāka noslēpumaini mirgot.

- Tā ir sarežģīta lieta - cilvēka smadzenes! - iesaucās profesors, acīmredzot izskaidrojot problēmas ar attēlu.

Tā kā ekrāns bija milzīgs un nedaudz pacelts virs zāles, klātbūtnes efektu izjuta visi klātesošie. Un, kad nelielā plankumainā bruņumašīna, kura vajāja ar karabīnēm un zobeniem bruņotu jātnieku grupu, mēģināja caur ekrānu iebraukt zālē, atskanēja kopīgs “Ah!”, Izbijušās acis izrādījās spēcīgākas par saprātu.

Jātnieki aizauļoja un pazuda dūmos, kas, kā šķita Korai, rūgti oda pēc šaujampulvera. Tad viņa ieraudzīja klibojošu karotāju spožās, pūķiem apgleznotās bruņās, plakanā, kā cepešpanna ķiverē, ar pistoli rokā. Karotāja zābaki un bikses bija nošķiesti ar dubļiem un asinīm.

- Tas ir viņš, - teica Seja, ieraudzījusi karotāju profilā, - tam bija tāds pats kuprains un līks deguns kā otrajam ministram.

- Kaujā pie Varingas. Protams... no astotā līdz desmitajam fecuārijam pirms simts gadiem... Cik krāšņi!

Kur bija tas krāšņums Varingnas kaujā, Kora tā arī nekad neuzzināja. Bet tad otrā ministra vectēvs devās kaut kur, un, tā kā kameras vēroja to, kas bija iespiests augstmaņa ģenētiskajā atmiņā, karotājs ātri nonāca zemienē, kur viņu gaidīja divi cilvēki zābakos un pelēkos apmetņos ar viņu sejas slēpjošām kapucēm.

- Mēs jau gribējām aiziet, vadītāj, - sacīja viens no sagaidītājiem.

- Es nevarēju. Mani aizkavēja štābā. Bija viss jāpārbauda.

- Un kā?

- Kā norunāts, es pārvietoju krustiņu shēmā uz Lielo tārpu purvu.

- Jauki, ai, jauki, pulkvedi! - atbildēja vīrietis apmetnī.

Kora paskatījās uz Seju. Epidaura vadītājs skatījās uz ekrānu, it kā viņa priekšā izvērstos uz pasakas balstītas piedzīvojumu filmas darbība.

- Nevar būt ... tas nevar būt, - viņa plānās lūpas čukstēja. Protams, Kora vēl nezināja Epidaura valodu, bet ko čukst vīriešu lūpas, varēja saprast, nezinot atbilstošo valodu.

Pagājuši malā, vīrieši ar kapucēs atklāja aiz muguras stāvošus ratus, kurus vilka pundurveidīgs dromedārs. Viens no viņiem noklikšķināja mēli, un kamielis viegli aizvilka ratus pa zemieni.

- Faktiski divi soļi... - sacīja Otrā ministra vectēvs.

- Varbūt beigsim demonstrāciju? - jautāja profesors Grodno. - Es ceru, ka jums ir pietiekami skaidrs, kā mēs strādājam?

- Nē! - Seja pēkšņi iekliedzās. - Nekādā gadījumā! Vēl piecas minūtes!

Rati vilkās pa taku, ceļotājiem pa pleciem sitās stiprs lietus un sniegs, kaut kur tuvumā dārdēja kauja, skanēja šāvieni un kliedzieni, no pelēkās dūmakas pēkšņi parādījās grozs un daļa gaisa balona, kas klusi pārlidoja pār ratiem un ar brīkšķi iekrita krūmos ...

- Bet vai nevar pārtīt uz priekšu? - jautāja Milodars.

- Nē, - atbildēja gudriniece Pegija.

Kora uzmeta viņai skatienu un, izbrīnīta atklāja, ka sarkanie mati bija tikai parūka - tagad to vairs nebija, un zem tiem bija taisni brūni mati, nekas īpašs, mati kā mati. Un seja uzreiz ieguva labestīgu izskatu un garīgu pieticību.