Ļaunuma spogulis

- Tu gluži pareizi nesaprati, - teica Milodars. - Uz Birmu tu dosies ne jau šodien, bet pirms trīssimt gadiem, laikā, kad tur karoja nemiernieki. Tu tos atradīsi pēc kaujas trokšņa un iedzīvotāju kliedzieniem.

- Muļķības, - sacīja Kora. - Tāda laika mašīna vēl nav izgudrota. Var nosūtīt cilvēku desmit gadus senā pagātnē, bet ne tālāk.

- Divpadsmit gadu, tas pagaidām ir rekords, - piekrita Milodars. - Bet man ir kāda cita ideja. Tā vēl nav pārbaudīta pie cilvēkiem, bet kādreiz taču jāsāk.

- Bīstama? - Kora apjautājās.

- Un vēl kāda bīstama, - teica Milodars. - Tieši priekš tevis.

- Nē, paldies, - Kora attrauca.

- Tev nav ģimenes.

- Man ir kaķītis Zvaniņš un vecmāmiņa Nastja. Es viņus nepametīšu.

- Bet pastāv iespēja, ka tu atgriezīsies.

- Es labāk nemaz neklausos. Jūs noteikti mani nobendēsiet!

- Meitenīt, paklausieties mūs, - sacīja Seja no Epidaura. - Jau trīs gadsimtus mūsu valsts nedzīvo ar pilnu jaudu. Mums nav kronētu imperatoru, un valsti pārvalda reģentes, viena glupjāka par otru. Tagad ir pieaudzis inteliģents, gudrs, apzinīgs troņmantnieks. Ja mēs dabūsim vismaz Spoguli, mēs pacentīsimies viņu kronēt, un miljoniem cilvēku brīvi uzelpos.

Korai simpatizēja augstmaņu skumjas, kaut arī viņa, būdama demokrāte, nesaprata, kā imperatora parādīšanās tronī, miljoniem cilvēku varētu atvieglot dzīvi.

- Nē, - viņa noskaldīja.

- Jūsu pienākums mums palīdzēt, - sacīja Seja.

- Palīdzēs, - sacīja Milodars. - Noteikti palīdzēs. Man ir disciplinēti aģenti. Es viņiem ļauju dumpoties un kurnēt saprāta robežās, bet tad pavēlu viņiem apklust. - Kora, apklusti!

- Klausos, - Kora nopūtās.

* * *

Saruna turpinājās institūtā numur seši, augsti slepenotā ģenētikas iestādē, kas bija sasniegusi tik sensacionālus rezultātus, kas baumoja, ka visiem laboratorijas darbiniekiem amputējuši mēles un pašus pieķēdējuši pie laboratorijas darbavietām. Tas viss, protams, bija muļķības un tenkas, bet Institūtu tik rūpīgi aizsargāja tikai no čaiņikiem, trakajiem un avantūristiem, kā arī cilvēkiem ar lieluma māniju, kuri varētu iefiltrēties institūtā ar sesto numuru un sākt izmantot tā aparatūru, it īpaši aparatūru "Delta".

Tā kā, neskatoties uz dziļo slepenību, iekārta "Delta" ir daudzkārt, taču ne gluži pareizi aprakstīta populārās publikācijās, labāk uzticēties institūta ar sesto numuru laborantes stāstam par to.

Lūk ko, izmantojot ilustrācijas, izstāstīja strauja, vāja meitene ar tik asu degunu, ka Korai bija bail viņai tuvoties - ja nu pēkšņi ieknābs. Degunam sānos bija pieliktas mazas, melnas actiņas, bet meitenes mati bija nokrāsoti sarkanā krāsā un pārklāti ar vizuļiem.

- Es šodien gribu iet uz diskotēku, - paziņoja meitene. - Tāpēc saīsināsim lekciju līdz minimumam.

Sašutušais Milodars pieprasīja nomainīt lektoru, bet šajā laikā visas atbildīgākas personas bija starptautiskā simpozija noslēguma sanāksmē, un nācās samierināties ar meiteni.

Meitene paņēma gaismas rādāmo, pavēlēja viesiem apsēsties uz neērtām taburetēm, un pati uzkāpa uz mazas estrādes, kuras fonā bija zaļa tāfele, pārklāta ar formulām un dažādiem lamuvārdiem, kas palikuši pāri pēc vakardienas zinātniskajiem strīdiem.

- Papildus individuālajai atmiņai, - sacīja meitene, - pastāv arī sugas atmiņa. Vai jūs zināt, kas ir suga?

- Jautājumus uzdosim mēs, - Milodars asi attrauca, joprojām neapmierināts ar to, ka viņam būs jāuzklausa laborantes lekcija.

Milodara paziņojums laboranti neuztrauca.

- Jūs par maz lasāt, - viņa teica Milodaram. - Pretējā gadījumā jūs zinātu, ka jebkurā zinātniskās fantastikas romānā atnāk izcils zinātnieks vai viņa palīgs un laboratorijā sanākušajiem nejēgām pastāsta, kāda ir izgudrojuma būtība. Muļķi mirkšķina acis, un lasītājs nomirst no garlaicības desmitajā lappusē.

Kora pat noelsās par šādu laborantes bezkaunību, taču Milodars neatbildēja, tikai pavēra muti un paskatījās uz laboranti tā, it kā tikai tagad būtu sapratis, ka zem šīs kamuflāžas slēpjas jauka būtne ar lielisku figūru. Bet Epidauras vēstnešus šāda rupjība satrieca līdz sirds dziļumiem, jo sievietes stāvoklis viņu impērijā ir savdabīgs un ierobežots ar tik daudziem aizliegumiem un noteikumiem, ka lielākā daļa sieviešu izdara pašnāvību pirms brieduma sasniegšanas. Bet tās, kas izdzīvo, pārvēršas par visaugstākā tipa būtnēm, jo ​​tieši no tādām tiek veidots reģenšu korpuss.

- Turpiniet, - teica Milodars, pārlaižot skatienu no papēžiem līdz laborantes pakausim. - Un pasakiet mums savu vārdu.

- Mani sauc Pegija, - meitene teica. - Man ir divdesmit divi gadi, bet es esmu lieliski saglabājies, un citi man reti dod vairāk par septiņpadsmit, es jau sen vairs neesmu meitene, esmu aspirante, profesora Grodno mīļākā studente.

- Paldies, - teica Milodars. - Es jūs lūdzu, turpināt.

"Kādreiz arī es sākšu palikt rupja pret tevi, vecais meitu ģēģeri", nodomāja Kora. - "Tad tik tu man uzdejosi".

- Eksistē sugas atmiņa, - Pegija turpināja. - To parasti uztur tieša bērnu apmācīšana, ko veic vecāki. Vai esat kādreiz redzējuši, kā kaķene māca kaķēnus noķert peli?