Ļaunuma spogulis

- Tāpēc, ka viens no kaujas varoņiem, pulkvedis Vali-Valinta, kurš it kā visu kaujas laiku pavadīja štābā, faktiski noorganizēja karaspēka kases aplaupīšanu... Tad, lūk ko viņš mantoja no savas tantes Kalēnas de Dahertijas!

Seja knapi spēja atturēties no otrā ministra tūlītējas saplosīšanas, kurš bija dziļi sarūgtināts un pat pievērsās Milodaram un profesoram Grodno:

- Nu, vai tad mazdēls var būt atbildīgs par vectēvu?

- Bet kā ar ģenētisko atmiņu? - Seja ar melno bumbuli galvas vietā devās viņam virsū. - Vai tā ir manējā?

Un tad otrais ministrs, sakopojis drosmi, atrada vienīgo iespējamo izeju no situācijas:

- Varbūt mums pārbaudīt arī jūsu ģenētisko atmiņu, mans kungs?

- Ko? Kas! Nu, es tak tevi... Mani senči vienmēr bijuši izcili... un vispār, kāpēc man vajadzētu taisnoties?

Viņš sabruka krēslā un aizsedza seju ar rokām.

Laboratorijā atkal iestājās klusums.

* * *

- Kā jūs plānojat izmantot šo zārku, - Kora jautāja Milodaram, - lai sameklētu spoguli, kas pazaudēts pirms trīssimt gadiem?

- Ļoti vienkārši, - Milodars atbildēja, - jo viss ģeniālais ir vienkāršs. Tavs pašreizējais ķermenis atradīsies sarkofāgā - tieši tajā ir ietverta tavas vecmāmiņas atmiņas viela. Bet tajā pašā laikā tu būsi vecmāmiņas iekšienē. Galu galā tu un viņa, esat viens un tas pats. Pasaulē, kurā dzīvoja tava vecmāmiņa, tu pārvietosies, dzīvosi, mīlēsi, runāsi, rīkosies.

- Bet otrais ministrs tikai novēroja un parādīja mums epizodi no sava vectēva dzīves.

- Mēs spersim nākamo soli, - iejaucās profesors Grodno. - Mēs ne tikai novērosim, bet arī piedalīsimies. Protams, tava dalība būs nosacīta, šķietama. Šķietama mums. Bet tur - īsta. Saprati?

- Nē.

- Nav arī vajadzīgs. Jo, ja tur tavai vecmāmiņai iekodīs bite, tas sāpēs tev.

- Bet pat tad, ja es rīkošos kā vecmāmiņa un atradīšu tur spoguli, kā es to atnesīšu? Galu galā es nekustīgi gulēšu zārkā?

- Tu arī neatnesīsi, - Milodars atbildēja. - Tu tikai atradīsi. Un parādīsi, kur meklēt.

Ierunājās profesors Grodno:

- Pasaule, kurā eksistēs Kora, tas ir, viņas vecvecmāmiņa, ir virtuālās realitātes pasaule, pasaule, kuras paraugu veido ne tikai Koras smadzenes, bet arī dators, kurā ir visa iespējamā informācija par mūsu planētu un cilvēkiem, kuri dzīvoja uz tās. Ievadiet datorā uzdevumu, un mēs to piemērosim Koras Orvatas senču līnijas patiesajai būtībai.

- Tātad man kādu laiku būs jāpavada šajā zārkā?

- Jā, guļošā princese, - Pegijs sacīja.

- Neizsakieties tā, it kā būtu iecerējusi mantot manu līgavaini, - sacīja Kora. - Man tāda nav.

- InterGpol vienmēr ir vervējis sievietes bez sakariem un pieķeršanās, -  nenoturējās Pegija.

Viņas nepatika viena otrai.

- Jums  jāsagatavojas ilgstošai gulēšanai ģenētiskā miega stāvoklī, - sacīja mazais doktors.

- Ilgstošai?... dienu, divas?

- Droši vien mēnesi, divus, pat trīs ... Daudz kas ir atkarīgs no tā, kur atradīsim tavu senču vecvecvecmāmiņu. Ja viņa dzīvo Lapzemē vai Sibīrijas centrā, tad pārvietot viņu uz Birmas džungļiem ... prasīs zināmu laiku.

- Es par to parūpēšos personīgi, - apsolīja Milodars.

Viņš uzmeta skatienu Epidaura impērijas pārstāvim, kurš turpināja sēdēt dziļa izmisuma pozā, un otrajam, kurš stāvēja tālākajā stūrī ar seju pret sienu.

- Un es ... kur būšu es?

- Tu būsi šeit. Tik blīvā gāzē, ka tavs ķermenis tajā peldēs kā šķidrumā, nepieskaroties sarkofāga sienām.

- Paklausieties, komisār! Kora izmisīgi iesaucās. - Esmu pārliecināta, ka jūsu ideja der vienam no drosmīgajiem vīriem, kuri prot rīkoties ar zobenu un pistoli. Es esmu tikai vāja sieviete!

Milodars, atmetot galvu, paskatījās uz vājo sievieti. Profesors Grodno sekoja viņa piemēram.

- Nē, - profesors sacīja, - ne nu tik vāja, kā vēlētos izskatīties.

- Bet man vajag sievieti, - sacīja Milodars. - Paradoksāli, bet es vairāk paļaujos uz tavu sievišķīgo prātu, uz tavu viltību, sievišķīgo spēju izkļūt no ūdens, ja ne sausai, tad tikai ar nedaudz samērcētu reputāciju.

- Paldies, šef, - Kora sacīja. - Jūs vienmēr esat bijis jauks pret mani.

- Dod Dievs, - teica Pegija, kura bezkaunīgi piedalījās visos šajos pasākumos, - lai tavai dārgajai vecvecmāmiņai 1799. gadā būtu mazāk par astoņdesmit. Kaut arī kūja, protams, jums izskatīsies labi.

- Ja viņai būs vairāk par astoņdesmit, - Milodars mīksti iebilda, - mēs vērsīsimies pie viņas mazmeitas. Mums ir liela senču izvēle.

Pegija vīlusies apklusa. Un tad Kora izlēma nelielu atriebību.

- Ja tas ir iespējams, - viņa teica, - es lūgtu profesoru Grodno nelaist apiranti Pegiju sarkofāga tuvumā.

- Kāpēc tad tā?! - Pegijs saslējās. - Kurš te apšauba manu profesionālo sagatavotību?

- Te nav sagatavotības, bet gan dabas jautājums, - Kora atbildēja. - Bija gadījumi, kad dažas sievietes greizsirdības dēļ, izjauca svarīgus eksperimentus.

- Es? Greizsirdības dēļ? Pret kuru tad, atvainojiet?

- Pret jūsu šefu, - Kora atbildēja un ar velnišķīgu smaidu noņēma profesora Grodno roku no sava gurna.