Ļaunuma spogulis

- Tiešām, - atbildēja Milodars, - jebkurš cilvēks Galaktikā nevēlēsies ieskatīties sava vectēva, sava tālā senča atmiņā, nolasīt viņa domas un apgūt viņa zināšanas, kuras, kā visi tic, sapuvušas kapā kopā ar viņu?

- Jā, - Seja piekrita, - kārdinājums ir ļoti liels, un no tā var kļūt ārkārtīgi bagāts.

- Ak, kam mums bagātība! Bet jūs vēl neesat sapratis, kādu varu mēs varam iegūt pār pasauli! - Pegija iesaucās, nolecot no skatuves un gandrīz caurdurot ministru ar savu aso, kā no koka, degunu. - Vai esat aizmirsis, cik daudz ģēniju gāja bojā, nepaspējuši dalīties savās domās ar cilvēci, cik daudz izcilu izgudrojumu gājuši bojā katastrofās, koncentrācijas nometnēs vai karos! Jums vajadzētu zināt, ka katram izgudrojumam, katram atklājumam, katrai izcilai idejai pasaulē bija tūkstošiem ideju, atklājumu, domu, kas tāda vai cita iemesla dēļ netika izteiktas. Vai jūs nesaprotat, ka, apkopojot un realizējot šīs domas, mēs veiksim milzīgu lēcienu uz priekšu ...

Pegija sāka klepot, un Milodars pabeidza viņas vietā:

- bet cilvēcei tas var beigties ļoti bēdīgi. Kas zina, cik atjautīgu izgudrojumu un domu mums vajag, un cik daudz būs pilnīgi liekas? Bet ja nu Daba pasargā mūs no pārkaršanas? Bet ja nu civilizācija pārsprāgs no šīm nevajadzīgajām zināšanām?

Un Milodars šos vārdus izteica ar tik atklātu rūgtumu, ka visi pārējie neuzdrošinājās neko iebilst - visi klusēja.

- Turklāt, - Pegija beidzot pārtrauca klusumu, - šī operācija ir ilga, sarežģīta, un briesmas, par kurām runā komisārs Milodars, ir tālā nākotnē. Bet Nobela prēmiju mums nedod nožēlojamu intrigu dēļ, kuras nav svešas arī InterGpolā.

Visi paskatījās uz Milodaru. Viņš atgaiņājās no apsūdzības kā no mušas un mierīgi pajautāja Pegijai:

- Pastāstiet mūsu viesiem, kā tiek aktivizēta senču atmiņa. Un kāds no tās var būt labums viņu meklējumos.

- Tieši tā, - teica Seja. - Tas ir jautājums, kuru arī es gribēju uzdot.

- Mūsu profesionalitāte slēpjas faktā, - paziņoja Milodars, - ka mēs zinām, kādu jautājumu, kad un kam uzdot.

- Tad jau arī paskaidrojiet mums, - atcirta otrais ministrs, - kāpēc mūs uzaicināja uz šejieni.

- Un jo īpaši, kāpēc bija nepieciešams mani slīcināt, - piebilda Kora.

Pegija uzmeta skatienu Milodaram, komisārs pamāja un meitene ieveda visus blakus telpā.

* * *

Blakus esošā telpa izrādījās milzīga, bet zema, tajā atradās aprīkojums, kas pārsvarā bija paslēpts zem pārsegiem un aiz aizslietņiem. Tā ka ārpusē atradās tikai kastes, displeji un daudzas pogas, neskaitot solīdu caurspīdīgu zārku priekš guļošās skaistulei, pie kura Pegija ad arī aizvadīja viesus.

- Viss ir vienkārši, - viņa teica. - Genenauts vienkārši ieguļas sarkofāgā.

- Vai nebija iespējams atrast neitrālāku vārdu? - vaicāja Kora, kurai bija aizdomas, ka sarkofāgā bāzīs tieši viņu, taču nespēja izturēt, ka viņu bāž sarkofāgā, pat ja apsaukā par genenautu.

- Nebaidieties, - Pegija indīgi atcirta, - prinči jūs ar skūpstiem neapgrūtinās.

- Paldies Dievam!

- Meitenes, meitenes! - viņas apturēja Milodars. - Mēs taču esam liecinieki laikmeta eksperimentam.

- Jūs esat tie liecinieki, bet sarkofāgā gulšos es! - Kora nikni atcirta.

- Turpiniet, - Milodara balsī un tonī sacīja otrais ministrs.

- Sarkofāgs tiek piepildīts ar īpašu gāzi...

- Kas vēl nebūs! - izsprāga no Koras.

- Ja tu taisīsi traci, mēs atradīsim citu aģentu, - sacīja Milodars. - Tu atsakies no vislaimīgākās iespējas savā dzīvē. Pēc stundas varēsi satikt savu vecvecmāmiņu.

- Turklāt! - sarkanmatainā laborante atbalstīja Milodaru. - Jūs pati kļūsiet par savu vecvecmāmiņu - jūsu smadzenes saplūdīs ar viņas smadzenēm. Tā ir mūsu iekārtas galvenā jēga! Sekojot pagātnei, jūs it kā kļūsiet par savu senču smadzeņu parazītu. Galu galā, viņi patiešām ir dzīvi jūsos! Katra informācija, kas bija jūsu vectēva smadzenēs, dzīvo arī jūsu smadzenēs. Mēs esam iemācījušies pamodināt šo informāciju.

- Bet kāpēc tad es bez instrumentiem nevaru atcerēties to, ko zināja mans vectēvs?

- Tāpēc, ka jūsu smadzenes uzreiz pārsprāgs, nespējot saturēt visu atdzīvināto informāciju! Vai tiešām nesaprotat?! - Pegija bija sašutusi.

- Tagad saprotu.

- Jūsu smadzenes no ārprāta pasargā aizmāršība. Tas ir, dabā nekas nepazūd, bet viss tiek aizmirsts, lai dzīvie nesajuktu prātā no mirušo atmiņām un ciešanām.

Abi epidaurieši sāka aplaudēt, jo viņiem patika Pegijas īsā runa. Meitene nosarka, un viņas vaigi kļuva tādā pašā krāsā kā mati.

- Ienāciet pēc eksperimenta pie manis, - teica Milodars. - Mēs atradīsim jums vietu InterGpolā.

- Es negribu strādāt InterGpolā un kļūt par policijas suni, - meitene maigi iebilda, ar ko šokēja Milodaru. - Es labprātāk saņemtu pieticīgo Nobela prēmijas procentu.

Milodars klusēja, un tas Pegijai deva iespēju pabeigt paskaidrojumu:

- Mēs iegremdējam jūs fizioloģiskā šķīdumā, lai pilnībā norobežotu no pasaules, lai jūsos nevarētu iekļūt nekāds svešs sašutums. Tas ir pārāk bīstami. Pilnīgā klusumā, pilnīgā izolācijā no pasaules jūs vispirms iekļūsiet savas mātes smadzenēs ...

- Vai tēva?