Ļaunuma spogulis

- Viņa pasniedza imperatoram, kurš bija tikai vienradžu gans, Ļaunuma Spoguli, Draudu Gredzenu un Varas Kroni.

- Brīnišķīgi, - sacīja Milodars. - Cik optimistisks komplekts.

- Un ļoti vajadzīgs, - otrais ministrs nesaklausīja sarkasmu.

- Un kopš tā laika jūs tos neesat atraduši? - jautāja Kora, jo viņai šķita, ka no viņas gaida gudru jautājumu.

- Protams. Pretējā gadījumā traģēdija nebūtu tik ilgi aptvērusi mūsu impērijas debesis.

- Bet vai tad nevar aizstāt?

- Nerunājiet  muļķības! - iesaucās otrais ministrs, un Seja, atkal ievelkot gaisu caur nāsīm, izlaboja pavadoni:

- Diemžēl svētumus nav iespējams aizstāt. Pretējā gadījumā tie nebūtu nekādi dievišķie svētumi.

Visi apklusa. Kora saprata, ka Milodaram ir pienācis laiks pabeigt savu stāstu.

- Nesen, uz nedzīva asteroīda, kas atradās sānis no komerciālajiem ceļiem, tika atrastas pēdējās nemiernieku nometnes pēdas.

- Viņi aizlidoja no jums prom? Vai tad jau bija kosmosa ceļojumi?

- Mums ir ļoti sena civilizācija, - paskaidroja Seja. - Jums nesaprast.

- Mums nesaprast, - Milodars atkārtoja ar padevīgu atbalsi. Bet Kora pārtvēra viņa neizteikto domu: - "Bet pēc palīdzības jūs skrienat pie mums."

- Runājiet, - Seja pateica.

- Šo pašu nemiernieku nometnē vai bāzē tika atrasti dokumenti, kas liecināja par nemiernieku garajiem ceļojumiem pāri Galaktikai, par šķelšanos viņu rindās, par viņu pakāpenisko nāvi. Tur, veicot izrakumus, bija iespējams uzzināt aptuveno imperatora dārgumu atrašanās vietu. Un kļuva skaidrs, ka strīdu starp nemierniekiem laikā uz Zemes tika pazaudēts Ļaunuma spogulis. Atlikušo dārgumu liktenis nav zināms.

Atkal iestājās pauze, un Kora nevarēja atrast neko labāku, kā pajautāt:

- Vai tas spogulis ir liels?

Seja padeva zīmi otrajam ministram, un viņš steidzīgi atvēra plakanu čemodānu, kas, kā izrādījās, bija piestiprināts pie viņa plaukstas pagarā zelta ķēdē. Kora ar acs kaktiņu ielūkojās koferī, kas tika atvērts un pēc tam nekavējoties aizcirsts ciet. Čemodānā bija papīri, fotogrāfijas, kā arī divas zobu birstes caurspīdīgos iesaiņojumos, ķemmes, zobu pasta un dvielis. Viesi nepaļāvās uz saviem Zemes saimniekiem.

Otrais ministrs nolika uz galda Milodara priekšā krāsainu fotogrāfiju - tajā bija redzams spogulis. ar šādiem spoguļiem tiek attēlotas meitenes pasakās. Tie tika izgudroti, acīmredzot, senajā Ķīnā vai ne mazāk senajā Grieķijā, un galvenokārt, no Koras viedokļa, bija līdzīgi galda tenisa raketei, tikai mazāki izmēros. Ovālais spogulis bija ievietots sudraba rāmī, spriežot pēc skrāpējumiem, diezgan pavecs, un spoguļa malas un rokturis bija bagātīgi, kaut arī parupji izdekorētas ar telpiskiem, starp vīnogu vītnēm dejojošu meiteņu attēliem.

- Tas ir ar skatu no priekšas, dabiskos izmēros, - sacīja otrais ministrs. - Lūk, aizmugures skats. Un te ir tā aptuvenā pozīcija īpašnieka rokās.

Šoreiz uz galda tika uzlikta veca krāsaina gravīra, kurā attēlots jauns vīrietis ar tievu, stīpai līdzīgu, tumšu kroni,  kurā bija ievietoti lieli daudzkrāsaini dārgakmeņi. Turot rokā spoguli, jauneklis skatījās tajā, un viņa sejā atspoguļojās šausmas. Vismaz tā mākslinieks to bija centies attēlot.

- Tagad jums ir skaidrs, ko meklēt? - vaicāja Seja.

Ministrs savāca fotogrāfijas un zīmējumu, atvēra čemodānu un visu paslēpa starp papīriem zem dvieļa.

- Jūs to mums neatstāsiet? - pajautāja Milodars.

- Nē, - atbildēja otrais ministrs. - Valsts talismanu attēli tiek klasificēti kā paaugstinātas slepenības objekti.

- Jūs sarežģāt mūsu uzdevumu, - Milodars sacīja, taču neuzstāja, jo, kā Kora zināja, griestos virs galda bija videokamera, kas jau sen bija izgatavojusi fotogrāfiju un gravējumu kopijas.

- Nu tad nav arī vajadzīgs. Tas izskatās līdzīgs galda tenisa raķetei.

Epidaurieši neiebilda. Viņi nezināja, vai salīdzinājums ar galda tenisa raketi ir aizskarošs, un tāpēc deva priekšroku klusēšanai.

- Un jūs atlidojāt tam pakaļ? - Kora jautāja.

- Tieši tā.

- Un kāpēc jums esmu vajadzīga es?

- Lai atrastu šo spoguli, - teica Milodars, - mūsu viesi tikai aptuveni iedomājas, kur tas varēja pazust ...

- Nosūtiet tur grupu, lai viņi pameklē to ar saviem instrumentiem, - sacīja Kora.

- Ir pagājuši trīs simti gadu! Vieta ir zināma tikai nosacīti ... - Milodars piegāja pie liela globusa. Globuss bija vecs, pagājušā gadsimta, un, kā runāja, piederēja vienam no Latīņamerikas diktatoriem. Bumba sniedzās Milodaram līdz degunam, un tāpēc, lai redzētu Ziemeļpolu, komisāram nācās atmest galvu. Globuss uz ass griezās ar čīkstoņu.

Milodars nedaudz pakustināja globusu, lai Korai būtu vieglāk skatīties, un uzsita ar plaukstu pa Indijas okeāna ziemeļu daļu.

- Vai tas ir nogrimis? - Kora jautāja.

- Nē, uz sauszemes, kalnos. Birmas ziemeļos.

- Un atrast nevar?

- Mums būtu jāpārmeklē sešu tūkstošu kvadrātkilometru liela kalnu un mežu platība un siena kaudzē jāatrod adatas gals.

- Un ko jūs iesakāt?

- Es iesaku tev doties uz Birmu un atrast spoguli.

- Nu, ko, - Kora atviegloti atbildēja. - Birmā es neesmu bijusi. Kad izlidot?