Ļaunuma spogulis

Tad Mišels de Truā brīvprātīgi devās uz tilpni un atveda no turienes Vitla kundzi. Un sākās sarežģītas sarunas un kaulēšanās. Kapteinis Surkufs tajās nepiedalījās gandrīz nemaz. Un, kad beigās pēc ilga, ilga strīda, kas ievilkās pāri pusnaktij, "Klarisas" komandas sapulce vienojās, ka Regīnai tiks atļauts aizbēgt no korsāriem, nozogot laivu un divus jūrniekus no angļu kuģa, Surkufs pārtrauca klusumu un sev neraksturīgā nožēlojamā balsī pateica:

- Bet ar nosacījumu... ar nosacījumu, ka jūs... tu šovakar vēl atnāksi pie manis.

- Jūs esat zaudējis prātu, jaunekli! - Regīna bija sašutusi.

- Jums vajadzētu viņu pažēlot, - sacīja de Truā. - Viņš jūsu dēļ izdarīs ko tādu, ko nekad nedarītu neviens kārtīgs pirāts.

- Tas ir jūsu kopīgais lēmums, - iebilda Regīna.

- Nu tad mūsu kopīgais lēmums ir, lai tu pavadītu šo nakti pie viņa, - pateica bijušais pirāts.

- Es pakļaušos brutālam spēkam, bet ar vienu nosacījumu, - Regīna atbildēja.

- Runā.

- Es no "Glorijas" paņemšu līdzi arī savu istabeni un drēbju lādi.

- Nekādā gadījumā! De Truā protestēja. - Mēs ar šo jūsu bēgšanu jau tāpat zaudējam pasakainu izpirkuma maksu.

- Jums paliks lielgabali. Es taču nāku jums pretī. Vēl viena vai divas dienas, un jūs paši būtu man piedāvājuši gan "Gloriju", gan piedevām arī "Klarisu".

Šajā brīdī tikai ciniskais bijušais pirāts uzminēja, ka visa šī situācija ir izdomāta un izspēlēta, gluži kā teātrī, ar šīs naivās un stulbās dāmas prātu. Tad, kad Regīna jau bija aizbraukusi prom, arī pārējie palīgi tam pievienojās. Bet ne Surkufs. Līdz mūža beigām viņš uzskatīja sevi, par kaut arī cēlu, bet tomēr izvarotāju.

Vakarā Regīna pateica tā, lai viņu varētu dzirdēt kaimiņu kamerās:

- Tagad viņi atkal atnāks man pakaļ. Un man atkal būs jāpretojas. Un es jums pateikšu tā: vai nu es nozagšu laivu un došos atklātā okeānā paļaujoties uz Dieva un viļņu žēlastību, vai arī izdarīšu pašnāvību, man vairs nav spēka pretoties šai nežēlīgajai vajāšanai!

Pat ja Regīnas nelaimes biedri neticēja viņas nelokāmībai, viņi nevarēja iebilst. Kā lai strīdas ar nelaimīgo sievieti? Viņi vienkārši sāka viņu atrunāt no pašnāvības. Regīna solīja izmantot pašnāvību tikai kā pēdējo iespēju.

Vakarā, kad ieradās pēc viņas, viņa aizlauztā balsī atvadījās no Ficpatrika un pulkveža Blekberija, kurš, protams, neticēja nevienam viņas vārdam, tāpat kā neticēja nevienam cilvēkam uz pasaules.

Tad paklausīgi devās uz kautuvi.

Tieši pusnaktī viņa atstāja bezpalīdzīgi guļošo izvarotāju un iekāpa laivā, kuru Mišels de Truā viņai bija piegādājis no "Glorijas". Kamēr Mišels vēroja, kā prīzes komandas matroži sagatavo un nolaiž "Glorijas" laivu, iekraujot tajā sausiņus un ankerus ar svaigu ūdeni, Regīna pavēlēja atvest Doroteju pie viņas un paziņoja, ka viņas kopā bēgs no gūsta. Doroteja bija laimīga, Regīna teica, ka visu sīkāk paskaidros vēlāk, un ka Mišels de Truā spēlē augstsirdīgu pirātu lietas nodevēju, kurš it kā romantiski iemīlējis Regīnu un tagad riskē ar dzīvību, palīdzot bēgošajām.

Kopā viņas salika Regīnas drēbju kasti. Tad no spraugas virs griestiem Regīna izvilka plakanu kasti ar savām rotaslietām un zelta monētām, to nenozīmīgo minimumu, bez kura sabiedrības dāma nevar iztikt, un lika Dorotejai paslēpt kasti zem kleitas, jo nebija pārliecināta, ka viņai izsdosies aizbraukt bez pārmeklēšanas.

Kad viņas izgāja uz klāja ar lādēm, kā meitenes, kas pēc vasaras brīvdienām atgriežas pansijā, viņas jau gaidīja divi jūrnieki, kuri piekrita dalīties ar sievietēm briesmās, ceļojot pa atklātu jūru mazā laiviņā bez kajītes un klāja. Viens no viņiem bija Deiviss, kurš palīdzēja Strenglam kā sanitārs. Viņš bija labs cilvēks. Otrs, jauns, Dorotejai bija svešs.

Mišels de Truā nepārmeklēja Regīnu. Viņš rīkojās citādi.

Kad viņi piegāja pie borta un matroži jau bija iekāpuši, viņš no kabatas izvilka nelielu instrumentu ar drebošu bultiņu un sacīja:

- Tas ir kompass. Jūsu dzīvība var būt atkarīga no tā. Tāpēc ka tā bulta ir vērsta uz ziemeļiem, un jums vajadzētu kuģot uz turieni. Pretējā gadījumā jūs varat nomirt, apmaldījiušies okeāna plašumos.

- Paldies, - Regīna sacīja un pastiepa roku.

- Ne par brīvu, - iebilda dižciltīgais romantiķis Mišels de Truā. - Pat mana dižciltība zina robežas.

- No kurienes man ...

- Es zinu, ka ne jau velti jūs tik ilgi kravājāties. Tā kā jūsu rotaslietas netika atrastas pirmajā dienā, tās ir pie jums.

Tad Regīna iemeta savus graciozos pirkstus bezdibenī starp krūtīm un izvilka zelta gredzenu ar smaragdu.

- Paldies, - Mišels sacīja, neatraujot acis no Regīnas apaļumiem.

- Tikai bez tā! Nāciet pie prāta, virsniek! - viņam uzkliedza misis Vitla.

Mišels it kā pamodās un, uzvelkot gredzenu uz mazā pirksta atbildēja:

- Jums pilnīga taisnība, kundze!

Matroži ar airiem atgrūdās no "Glorijas".

No augšas uz viņiem noraudzījās mazāk veiksmīgie, vai varbūt kautrīgākie biedri.

Atairējis simts jardu no "Glorijas", Deiviss īsā mastā pacēla buru, un vējš ļāva matrožiem noņemt airus.

Tā sākās divu jauno sieviešu ceļojums pāri Bengālijas līcim.

6. nodaļa. IZGLĀBTIES LAI NOMIRTU