Ļaunuma spogulis

Regīna ilgi nevarēja aizmigt, viņa atkal un atkal pārdzīvoja pārāk ātri aizritējušos vardarbības mirkļus. Nekad agrāk viņai nav bijis tik patīkami atcerēties pagātni! ..

Nākamajā dienā vardarbība atkārtojās, un Regīna pretojās nedaudz mazāk nekā pirmajā vakarā, taču pietiekami, lai Surkufs izsīktu, nomācot viņas pretestību. Bet, pat nāvīgi noguris, viņš nevarēja nomākt vēlmi samīļot šīs krūtis un pieglauzt šo lielisko, bet nepaklausīgo ķermeni.

Otrajā vakarā Regīna neizdvesa ne skaņas, kamēr cīņa nebija beigusies. Kad viņi gulēja blakus viens otram uz trofeju, Regīna klusi un kaut kā lietišķi sacīja:

- Nu ko, tagad tev, mans dārgais, būs jālaiž man vaļā.

- Ko?

- To ko dzirdēji. Jebkura cita izeja tev nav izdevīga.

- Bet kāpēc? Man šķiet, ka šodien es tev vairs nebiju tik nepatīkams.

- Nerunāsim par manām jūtām. Tev pieder mans ķermenis, bet ne mana dvēsele, - sacīja Regīna. - Bet rīt tu pazaudēsi arī ķermeni.

- Kā?

- Es tev jau teicu, ka esmu iecerējusi izdarīt pašnāvību. Jo es to kaunu nepārdzīvošu.

- Nav tik traki, neviens neko neredzēja ... - Surkufs jau izturējās nepareizi un saprata, ka viņš izturas nepareizi. Nedrīkst taisnoties iekarotas sievietes priekšā ...

- Ja pagājušajā naktī man izdevās pārliecināt savus biedrus, tad šodien viņi noteikti nojautīs. Bet tas nav galvenais...

- Un kas tad? - Surkufs bija savārdzis, iztukšots, bet tajā pašā laikā viss viņā centās turpināt glāstus.

- Fakts, ir ka tiklīdz es izdarīšu pašnāvību, tu zaudēsi pusi no izpirkuma maksas, - atbildēja Regīna.

- Nekas sevišķs. - Surkufā nekad neaizmiga vergu tirgotājs. - Man paliks "Glorija" un tās tilpnes.

- Un dižciltīgas dāmas izvarotāja slava. Ja tu būtu pirāts vai vienkāršs laupītājs, tas tev neko neskādētu, biedri pasmietos, ar tevi lepojoties. Bet tagad laiki ir mainījušies. Tu taču kalpo Francijai?

- Tas viss ir nosacīti, es esmu brīvs putns.

- Jūsu franču revolūcija ir beigusies, - Regīna stingri sacīja. - Šodien jums ir konsuls, rīt atkal būs karalis. Varat aplaupīt tirdzniecības kuģus, bet nedrīkstat Anglijas pēra vedeklu novest līdz pašnāvībai.

- Tu taču esi dzīva, - nomurmināja Surkufs, izstiepis lūpas pie skaista putna krūtīm, un viņa, izmisīgi pretojoties, ievilka viņu savos tīklos, ļaujot viņam arvien vairāk izbaudīt savu ķermeni.

Šoreiz pavadīt savu mīļāko Surkufs nevarēja.

Viņš nogulēja sešpadsmit stundas. Bija laimīgs, bet pilnīgi bezspēcīgs.

Kad Regīna atgriezās no Surkufa, kaimiņu nodalījumā klusēja, un pulkvedis vairs nepiedāvāja savu nazi.

Trešajā dienā vakarā Surkufs ar grūtībām piecēlās no gultas, bet viņu atkal pārvarēja vēlme. Viņš pavēlēja uzklāt galdu, un noteiktajā laikā, paklausot viņa pavēlei, padevīgā, asarainā Regīna devās uz kajīti kaušanai.

Sākumā viņa atkal mēģināja izkaulēt "Gloriju" pret mīlestību, taču Surkufs, pat mirstot no visa vīriešu spēka izsīkuma, nepiekrita šādai apmaiņai. Tāpēc Regīna atlika pašnāvību vēl uz vienu dienu, bet Surkufs nevarēja pat piecelties, lai pavadītu viņu pat līdz kajītes durvīm.

Ceturtajā dienā visi trīs viņa palīgi ieradās pie kapteiņa, kas gulēja uz ottomanas, un informēja viņu par apkalpes un viņu palīgu neapmierinātību, un nodomu ievēlēt jaunu kapteini. Viņu satraukumu varētu apkopot ar klasisko krievu izteicienu: "Viņš pret bābu mūs apmainīja!"

Kad Surkufs ar drebošu, bezspēcīgu roku izvilka no zem ottomanas  pistoli, Mišels de Truā paziņoja:

- Visus jau neapšausi.

Kas bija acīmredzams aizņēmums no krievu folkloras, kuru Surkufa virsnieki nekad nebija pētījuši.

Surkufs padevās un, lejot skopas vīriešu asaras, saviem cīņu biedriem paskaidroja, ka mīl šo sievieti, vēlas viņu, bet zina, ka drīz nomirs, jo vardarbība pret viņu paņēmusi no viņa pārāk daudz spēka.

- Atdodiet to apkalpei, - sacīja otrais palīgs, viens no pirātiem. Ar to viņš domāja pats sevi. Bet Mišels de Truā auditorijai atgādināja arābu leģendu par gūstā esošo arābu meiteni, kura, atdodoties visiem mauru sultāna dēliem pēc kārtas, piespieda viņus vienam otru nodurt.

- Ko tad darīt?

- Pār bortu, - sacīja trešais palīgs, arī pirāts.

- Nevaru, - Surkufs atbildēja. - Viņa man katru dienu draud, ka pati skries slīcināties. Un droši vien jau visiem par to izstāstījusi. Ja viņa noslīks, mani var pakārt.

- Par ko? - pirāts bija pārsteigts. - Vai mēs ar tevi šitādu maz apslīcinājām? Vai atceries, kā mums Mozambikā speciāli dāvināja pa ducim meiteņu, lai tās izturētu līdz Revinjonai, un mēs tās metām aiz borta, kad beidzām izmantot.

- Idiots! - kliedza Surkufs. - tu esi aizmirsis, ka tagad es esmu Francijas flotes kapteinis! Man Saint-Malo ir līgava no labākās ģimenes! Kas es, joprojām pirāts, vai?

Trešais palīgs apklusa. Tāpēc, ka saprata, kurš ir domāts ar šo vārdu.

- Viņa pieprasa atdot "Gloriju," - Surkufs nelaimīgi paziņoja.

- Nē, tas gan neies cauri, - iebilda Mišels de Truā. - Tas ir mūsu laupījums.

- Tad man šovakar atkal nāksies viņu piesmiet ...

- Kapteinim pietiks ar vēl trīs naktīm, pēc tam buru audeklā un aiz borta, - bez humora izjūtas nomurmināja otrais palīgs.