Ļaunuma spogulis

Apkārt bija tikai nodevēji, filantropi un pacifisti, taču ienaidnieku ielenkumā Vītls vienmēr deva priekšroku godīgam gūstam, nekā cēlai nāvei. Tāpēc, neizrādot nekādu neapmierinātību, viņš pagriezās pret stūrmani un turpināja sarunu.

- Mēs nosūtām divus kuģus, - viņš teica. - savas lielākās cerības es lieku uz "Gloriju". Tā kā esmu progresa piekritējs, esmu pārliecināts, ka jebkurš smagais ierocis ir svarīgāks par karavīru rotu. Un vispār, mašīnas... Vēl glāzi klareta?.. Mašīnas ar laiku aizstās cilvēkus. Es vēl piedzīvošu tos laikus, kad Vata mašīnas tiks uzliktas uz fregatēm, un tās nonāks Indijā ātrāk nekā pēc mēneša neatkarīgi no laika apstākļiem, pretvējiem un bezvējiem.

- bet smirdēs gan tādi, - stūrmanis, dedzīgs buru flotes patriots, atļāvās pasmaidīt.

Sers Vitls nepiekrita jaunajam sarunu biedram.

- Šodien, - viņš teica, - mans kučieris Metjū mēģināja paraudzīties nākotnē un pieņēma, ka pēc dažiem gadiem Londona ies bojā, jo līdz pat trešajiem stāviem būs ieslīgusi zirgu mēslos. Viņš iedomājas progresu kā tā uzkrāšanos, kas jau ir. Man progress ir kaut kā jauna parādīšanās. Es baidos, jā, es baidos no Londonas nāves! Tikai ne no zirgu mēsliem, bet no ogļu kvēpiem, jo ​​ne tikai pilsētas krāsnis, bet arī visas ekipāžas, visas tajā esošās mašīnas darbosies ar tvaika spēku un attiecīgi šausmīgi kūpēs.

Stūrmanis nodrebēja no tik drausmīgas perspektīvas. Viņam nepatika raudzīties nākotnē un tāpēc viņš nepretendēja ne uz politiķa, ne izcila domātāja jomu.

Bet pēdējo sievastēva frāzi izdzirdēja bibliotēkā ienākošā Regīna, kuras parādīšanos šeit vajadzēja uzskatīt par pilnīgi nejaušu...

- Ak, atvainojiet, es nezināju, ka esat aizņemts, ser!

Vitlam labāk patiktu ja viņu sauktu par tēvu vai kaut kā citādi mīļi, bet ne jau par seru, kā kādu svešinieku. Bet vedekla viņu nemīlēja. Un neko nevarēja ar sevi padarīt. Viņa bija pieklājīga, laipna, smaidīga, bet vienalga, sers Vitls reizēm naktī pamodās no murga - it kā mīlulītis, balodītis, dūjiņa izknābj viņam acis. Un to dara tik dīvaini: ar gredzenotiem pirkstiņiem papleš acu plakstiņus, pēc tam notēmē ar glītu, bet tēraudcietu deguntiņu. Un - knābiens!

- Ienāc, Redžij. - Lords viņu nosauca viņas nemīlētajā vārdā. - Iepazīsties - tavs pavadonis daudzu dienu ceļojumā, Aleksandrs ...

- Fredro.

- Alekss Fredro. Glorijas stūrmanis. Un neskaties, ka viņš ir tik jauns.

Ārzemnieks, saprata Regīna. Pēdējā laikā Anglijā ir saradies pārāk daudz ārzemnieku. Drīz vairs tīršķirnes britu nebūs vispār, un valsts pārvērtīsies par Indijas atkritumu izgāztuvi. Viņa to izteica skaļi, protams, it kā nevis attiecinot uz stūrmani, bet it kā atbildot uz sievastēva pēdējo domu par kvēpiem un dūmiem, kas sabojās Londonu.

- Mēs ātrāk apmirsim no tām slimībām un netīrības, kurus paši ievedam Anglijā, - viņa teica. - Kam vajadzīgi ienākumi, ja ar tiem saistīta deģenerācija un infekcija?

Stūrmanim šķita, ka viņš sev priekšā ieraudzījis noapaļotu ar spalvām pārklātu putnu, kuru gribētos paņemt abās plaukstās un sajust, kā saspringtajā ķermenī zem spalvām pukst ātra sirds. Balodīša porcelāna acis skatījās stūrmaņa sejā, bet izvairījās no viņa skatiena. Viņš nevarēja atraut acis, kaut arī nevajadzētu uz viņu tā skatīties - ieraugot šo putnu, vīrietī uzreiz pamodās mednieks, bet ne ar loku - šādu medījumu bija jānoķer ar rokām, tikai ar rokām...

- Piesēdi pie mums, Redžij, - sacīja sers Džordžs. - Mums no tevis nav noslēpumu.

- Paldies par to pašu, - Regīna skaļi atsaucās, un te nu stūrmanis radinieku attiecībās sajuta zināmu spriedzi.

Saruna par gaidāmo ceļojumu pārtrūka, kaut arī Regīna apzinājās par tā mērķiem un uzdevumiem.

Gaidot, kamēr Martins aicinās kungus uz lenču, viņi sāka pārrunāt rīta incidentu.

- Starp citu, - atcerējās sers Džordžs, - es būtu pabraucis garām tai vietai bez starpgadījumiem, ja kāds nezināms blēdis nebūtu iekāpis manā ekipāžā un pierunājis mani nogriezties pa Pikadilijas ielu, jo it kā man varot uzbrukt sikhi.

- Bet kas viņš tāds bija? - stūrmanis bija pārsteigts.

- Kaut kāds grieķis. Bet varbūt tamils - vai nu maz tādu... Mazs, cirtains.

Stūrmanis arī atcerējās, kā kāds pavecāks džentelmenis, it kā novirzīja viņu līdz vietai, kur atradās sera Džordža ekipāža, taču, protams, abiem nevarēja ienākt ne prātā, ka tā varētu būt viena un tā pati persona.

- Nez, kas viņa ir, šī meitene? - jautāja Regīna, beidzot sastapusies ar stūrmaņa skatienu un vēl vairāk to samulsinot.