Ļaunuma spogulis

Nākamās divas dienas Milodaru pie Koras nelaida. Epidaura Seja Montekarlo nospēlēja visu, bet Milodars pieslēdza lielo datoru, kas turpināja meklēt Doroteju ne tikai Polijā, bet arī citās valstīs. Izdevās noskaidrot, ka gadu pēc Aleksa nāves Doroteja atstāja bērnus pie vīramātes, atstāja viņai savu bagāto īpašumu, kuru Krievijas karaspēka ofensīvas laikā tomēr izpostīja, un ar to tālākās ziņas izzuda. Turpmākās ziņas par iedzimtības līniju, kas noveda pie Koras Orvatas dzimšanas no Tadeuša un Zosjas Fredro, pārtrūka. Neviens nezināja, kas ar Doroteju notika tālāk.

Bet trešajā dienā, kad Kora beidzot atjēdzās, pati piezvanīja Milodaram un pateica, ka dodas prom uz savu senču dzimteni. Viņa centīsies atrast Dorotijas pēdas tālu no Polijas ... Un, ja Milodars vēlas, viņš var pavadīt savu darbinieci.

- Uz kurieni? - pajautāja Milodars.

- Mani vada sentimentāli apsvērumi, - Kora atbildēja. - Es, ar Dorotejas acīm, redzēju Lidži, bet man tas ne vienmēr izdevās. Es gribētu vēreiz paskatīties uz Epidaura nemiernieku kaujas vietu...

- Bez manis tu nekur nelidosi! - sacīja komisārs. - Bet es tikko sataisījos turp.

- Kādēļ?

- Meklēt Doroteju.

- Tātad jūs arī domājāt, ka viņa varētu būt atgriezusies Ligonā?

- Nedomā, ka esat gudrāka par mani, - komisārs sadusmojās. - Es arī protu spriest. Mēs zinām, ka Doroteja ir pazudusi. Viņai nav kur pazust. Lai gan ir tikai viena šāda vieta. Vieta, kur atrodas viņas māte, tēvocis un brālis. Tā ir Ligona. Iedomājies, Doroteja ir šausmīgā depresijā. Viņa pazaudējusi savu vīru. Viņa vēlas atgriezties dzimtenē, jo Polijā viņai nav ko darīt. Viņa paziņo vīramātei, ka aizbrauc pie savas mātes. Un ko vīramāte viņai atbild? Pareizi, vīramāte saka: “Bet nemēģini ņemt līdzi bērnus! Es tev tos nedošu! " Ko Doroteja var izdarīt? Pēc tam viņa savai nemīļotajai vīramātei vai augstdzimušajiem poļu radiniekiem paziņo, ka viņa aizbrauks pie mātes un pēc tam atgriezīsies... Un viņa aizbrauc.

- Bet kāpēc viņa neatgriezās? - Kora jautāja.

- Mēs to uzzināsim pēc stundas, - sacīja komisārs. - Pēc stundas es tev nozīmēju tikšanos Rangūnas centrā, pie Sules pagodas.

- Pie Švedagona pagodas, - Kora viņu izlaboja.

- Švedagons nav centrā, - komisārs nepadevās, un šoreiz viņam bija taisnība.

* * *

No Rangūnas, karstas, smacīgas, mitras, kur komisārs un Kora kafejnīcā netālu no pieminekļa mazajai birmietei Aun San Su Čži, kura pirms simts gadiem drosmīgi cīnījās par brīvību un demokrātiju Birmā, apēda pa saldējumam un paņēma taksometru uz Ligonas Republiku. Drīz rīsu lauku laukumos sadalītā ieleja sāka pacelties, kļuva pauguraina, tālāk sākās meži, un pēc vairākām kalnu pārejām viņi nolaidās plašā kalnu ielejā netālu no Lidži pilsētiņas, jaukā kūrortā ar ārstnieciskiem avotiem.

- Atpazīsti? - pajautāja komisārs.

- Nē, - Kora godīgi atzinās, - es šeit neesmu  bijusi pārāk ilgi. Pat kalni ir izmainījušies.

Protams, kalni nebija izmainījušies, taču pilsēta bija moderna un līdzīga daudziem kūrortiem Dienvideiropā, Havaju salās un Gruzijā.

Uzcelts ar trauksmi vēl Maskavā, Lidži novadpētniecības muzeja darbinieks Mauns Nurija, tāls Ligonas karaļu valdošās dinastijas pēcnācējs, sagaidīja viņus centrālajā laukumā, uz kura nolaidās taksometrs. Viņš bija jauns, kautrīgs, bet lepnuma pilns, tāpat kā visi Ligonas prinči.

- Es pasūtīju jums pusdienas, ser, - viņš informēja komisāru.

- Nav laika, nav laika, nav laika! - attrauca Milodars. - Mums nepieciešama informācija, un jo ātrāk to saņemsim, jo ​​ātrāk aizlidosim prom.

- Es nekur nesteidzos, ser, - saglabājot cieņu, atbildēja jauneklis.

- Toties es steidzos. Kur ir jūsu muzejs?

- Jūs stāvat pie tā ieejas.

- Tad ejam iekšā. Šeit ir caurvējš.

Bija netaisnīgi domāt, ka Lidži centrālajā laukumā būtu caurvējš. Tur nepūta, bet dziedāja pastāvīgs stiprs vējš, kas lidoja no kalniem un traucās uz okeānu.

Drošajā muzeja klusumā, uzceltā viduslaiku Ligonas ēku stilā, kaut arī ne no tīkkoka, bet no modernas celtniecības plastmasas, komisārs pieprasīja, lai viņu aizved uz arhīvu.

- Kādēļ? - uzmanīgi pajautāja Mauns Nurija, Ligonas princis. Komisārs viņam nepatika nemaz - klusās kalnu pilsētiņās nevienam nepatīk cilvēki, kuri atdrāzušies no līdzenuma mežonīgā zirgā un ar skaļu kaujas dziesmu. Bet tieši tā  uzvedās komisārs.

- Man jāpaskatās, vai jums ir kaut kas par Doroteju. Doroteja Foresta, varbūt Doroteja Fredro. Viņa ir Ligonas princese.

- Ligonā nebija nevienas princeses ar šādu vārdu, - jauneklis pārliecinoši iebilda.

Viņi ar Milodaru gāja priekšā. Milodars visu laiku domās mudināja muzeja darbinieku, bet tas iekšēji pretojās un palēnināja soļus, tāpēc virzība uz priekšu izrādījās nevienmērīga, ar izrāvieniem un ieskrējieniem.

Pēkšņi viņus apturēja Koras kliedziens no aizmugures:

- Tak apstājieties jūs abi! Jums nav jāiet uz arhīvu.

- Ko? - Milodars pagriezās pret viņu. - Kas tad vēl?

- Panāciet šurp.

Milodars paklausīja uzstājīgajai balss skaņai.

- Vai jūs pazīstat šo sievieti? - Kora jautāja.

- Ou! - teica Milodars. - Tā ir viņa.