Ļaunuma spogulis

Acīmredzot tas notika tāpēc, ka vairāku tūkstošu jūdžu apkārtnē nebija ienaidnieku.

Un, kamēr Doroteja pasniedza līgavainim sudraba spoguli, lai viņš to paturētu, kamēr viņa grozīsies tā priekšā, pieticīgā pelēkā uzvalkā, stūrī, materializējās komisārs Milodars.

- Atvainojiet, - viņš teica. - Man jums jāuzdod daži jautājumi.

- Ak Kungs! - Doroteja izbrīnījās. - Ko jūs šeit meklējiet, cienījamais džin?

- Pazini gan! - komisārs nopriecājās. - Bet es baidījos, ka esi aizmirsusi.

- Nē, ko jūs, - teica saprātīgā angliete miss Foresta, - esmu jums ļoti pateicīga. Bez jums mans gods, visticamāk, būtu sabradāts.

- Un tas ir tas Alekss? - pajautāja Milodars.

Protams, šādā tonī uzdot jautājumus par poļu šļahtiču nedrīkst.

Alekss sāka ienīst šo spoku ar intensīvu naidu.

- Vai jums kaut kas vajadzīgs? - Doroteja jautāja. - Citādi man pienācis laiks doties pusdienās. Šeit nav pieņemts kavēties. Holandieši ir ļoti precīzi cilvēki, jūs pat iedomāties nevarat!

- Man vienkārši jāuzdod jums daži jautājumi.

- Tikai īsi, mister džin.

- Mēs tevi nosūtījām uz Birmu, lai tu atrastu tur dažas lietas, - sacīja komisārs.

- To nu gan negaidīju! - Doroteja pēkšņi apvainojās. - mani vispār neviens nekur nevar nosūtīt. Visus lēmumus savā dzīvē es pieņemu pati.

- Tikai tad, kad tuvumā nav saimnieces.

- Kādas vēl saimnieces?

- Misis Vitlas, pie kuras es tevi iekārtoju, - pašpārliecināti sacīja komisārs.

- Paklausieties, kas jūs par džinu, ja nezināt pat to, ka es šo, tā saucamo saimnieci, atdevu savam tēvocim, Ligonas karalim, kā piegulētāju.

- Tieši tā! - Alekss norūca.

- Atvainojiet, es nezināju, mēs ilgi neesam redzējušies, - džins apķērās. - Man bija  tik daudz dažādu darīšanu, ka es nepaspēju izsekot jūsu biogrāfijas detaļām!

- Tad jautājiet, jautājiet, - Doroteja steidzināja komisāru. - mums laiks iet.

Komisārs nespēja izturēt, ka no viņa nebaidās. Bet šajā situācijā bija jāizrāda pacietība.

- Sakiet man, cienījamā miss Foresta, - teica Milodars, - kur ir tās vērtības, kuras mūs interesē: Ļaunuma Spogulis, Draudu Gredzens un Varas Kronis?

- Atkārtojiet Lūdzu.

- Trīs dārgumi, kas jums nepieder un kurus jums vajadzēja atrast mežā, kur cīnījās epidauriešu nemiernieki.

- Tas kļūst pārāk sarežģīti, - atzina Doroteja.

- Kas tur ko nesaprast! Man jānoskaidro, kur jūs noslēpsiet Ļaunuma Spoguli...

- Bet es neteikšu! Un neko netaisos nekur slēpt. Tas ir mans spogulis. Tas man ir vajadzīgs.

- Tas nav nopietni! - iesaucās džins Milodars. - Pēc kādiem piecdesmit gadiem jūs noteikti nomirsiet, bet kur pēc tam lai es meklēju šo jūsu spoguli?

- Nu, kā es varu zināt, kas būs pēc piecdesmit gadiem? - Doroteja brīnījās. - Kā izlems Dievs, tā arī būs.

- Es lūdzu nenovērsties, - uzstāja Milodars. - Jūsu rīcībā ir nonākusi sveša manta.

- Kāpēc sveša? Vai tad to neatradu es?

- Jūs to atradāt, jo es jums pateicu, kur meklēt.

- Jūsu gan tur nebija, mister džin.

Šīs sadursmes laikā Alekss Fredro atguva runas dāvanas un sāka niknoties.

- Paklausieties, mister, - viņš teica. - Jūs te ielaužaties, psja krev, manas līgavas kajītē un sākat pieprasīt kaut kādas mantas. Tad lūk, ņemiet vērā, labāk būs, ja jūs aprunāsieties ar mani. Kur ir jūsu zobens?

- Ah, liecieties nu mierā, kāds sakars ar to visu zobenam!

Komisārs bija tik sadusmots, ka aizmirsa par to kādā izskatā viņš parādījies jauniešiem. Viņš pastiepa roku un metās pie Aleksa paņemt spoguli, kurš to joprojām turēja rokā.

Alekss bija tik pārsteigts par šo komisāra Milodara izrāvienu, ka nepaspēja neko pasākt, viņš tikai vēroja, kā komisāra roka satvēra spoguli un rāva uz sevi, bet nekas neiznāca, jo Milodara pirksti izgāja caur spoguļa rāmi un aizvērās. bet spogulis palika stūrmaņa rokā.

Abi -  gan stūrmanis, gan komisārs neizpratnē lūkojās uz spoguli, tad Alekss ar līdzjūtību, bet bez jebkāda naida pajautāja:

- Neizdevās?

- Neizdevās, - komisārs piekrita.

- Tāpēc ka jūs esat ļauns gars un nevarat pieskarties cilvēkiem un lietām, - Doroteja paskaidroja situāciju. - Es to pamanīju jau agrāk, kad jūs izlīdāt no krūkas.

- Kad viņš izlīda?

- Es jau tev stāstīju, dārgais, - teica Doroteja, - tas notika uz arābu kuģa, kad mani pārdeva kuprainā Kamara harēmā.

- Nenovērsieties no temata, - teica Milodars, - man noteikti jāzina ...

Bet tad InterGpol komisārs sāka izšķīst gaisā, un viņa balss pārvērtās nožēlojamā pīkstoņā. Doroteja paķēra no galda ūdens krūzi, uzskatot, ka džinam būtu ērtāk ielīst krūzē, taču Milodars nepamanīja šo labas gribas žestu. Viņš neganti nolamājās un vicinādams caurspīdīgās rokas ... pazuda.

Drīz Doroteja un Alekss attapās tiktāl, ka varēja saskūpstīties, tad atkal saskūpstīties, tad skūpstīties trešo reizi ... Tad Doroteja dusmīgi sacīja:

- Pirms kāzām nemaz neceri, vai tu esi džentelmenis vai nē?

- Džentelmenis, bet tevi ļoti mīlu.

- Bet tu paskatieties uz mani, - teica Doroteja. - Es arī tevi mīlu, bet pirms kāzām es mierīgi samierinos ar nevainīgiem skūpstiem.

- Mēs zaudējam laimes nedēļas un mēnešus! - iesaucās stūrmanis.