Ļaunuma spogulis

- Gavrikovs no Transporta departamenta. Pirms septiņiem mēnešiem es viņam skaidri un gaiši pateicu, lai ne uz ko necer.

- Tātad, slikti pateici, - Milodars atbildēja un atkal mēģināja bez rezultātiem atņemt spoguli.

- Es rīt atgriezīšos mājās, - Kora sacīja. - Un nestrīdieties, komisār. Spogulim nekas nenotiks.

- Nekādā gadījumā!

- Vai es varu saņemt vienu brīvu dienu pa sešiem mēnešiem!

- Tu nogulēji pusgadu un neko nedarīji!

- Paguli manā vietā, komisār! - Kora stingri atbildēja, nolika spoguli redzamā vietā un devās pārģērbties. Sešus mēnešus viņa bija sapņojusi pastaigāties pa pļavu baltā sarafānā.

* * *

Protams, Milodars tajā pašā vakarā atsūtīja feldjēgeri ar apsardzi, lai paņemtu Ļaunuma Spoguli. Vecmāmiņa sadusmojās un, kaut arī viņa bija eņģeliska rakstura cilvēks, nostājās robežsardzē, gluži kā episkie varoņi, jo uzskatīja, ka Spogulis ir Orvatu ģimenes mantojums un Kora nedrīkst izniekot to, ko ar tādām pūlēm ieguvuši senči.

Naktī Milodaram nācās ierasties personīgi. Viņš ilgi klauvēja pie mājas durvīm, pamodināja visu ciematu. Polkans, tas pats, kurš piederēja Gavrilam, gandrīz saplēsa viņam bikses.

Jau bija uzaususi rītausma, kad komisārs atstāja ciematu ar Spoguli neatlaidīgajā rokā. Vistu kūtī raudāja vecmāmiņa Nastja. Kora aizgāja uz pļavu.

Dziedāja lakstīgalas. Arī viņas nevarēja aizmigt.

Šī nebija pirmā reize viņas dzīvē, kad Kora nevarēja izšķirties starp pienākumu un taisnīguma izjūtu, starp mīlestību pret taisnību un mīlestību pret savu dzimto zemi.

- Iztiksim, - Kora sacīja vecmāmiņai, atgriežoties no pļavas.

Mitra no rasas, lēca Saule. Lakstīgalas devās gulēt, dodot vietu cīruļiem.

- Nav svarīgs Spogulis, bet gan princips, - sacīja vecmāmiņa. - Ja pilsonim var atņemt mantu, motivējot atņemšanu ar tēvzemes interesēm, tad kur mēs nonāksim rīt?

- Grūti atbildēt, - sacīja Kora.

- Tagad es iešu slaukt Marusjku, - teica Baba Nastja, - bet tu sakārto māju, izmazgā grīdu, uzliec patvāri.

Kad rīta rūpes bija beigušās, vecmāmiņa un mazmeita apsēdās paēst brokastis. Bija silti, un kaķītis Zvaniņš apgūlās pie Koras kājām. Aiz loga gans veda uz ganībām govis, Marusjka pati ar ragiem atvēra vārtus, lai pievienotos biedrenēm.

- Mani uztrauc tava neaizsargātība, - sacīja baba Nastja. - Lai gan, ja godīgi, es biju galīgi aizmirsusi par to Spoguli, bet noteikti atcerētos, ja ne šodien, tad rīt, tiklīdz tas marazms būtu pārgājis. Tagad ir par vēlu. Mūsu ģimenes dārgumus izmantos kāds cits.

- Ja godīgi, tie mūsu dārgumi nāk no Epidaura. Viņu nemiernieki tos pirms trīssimt gadiem kaut kam tur nozaga, bet pēc tam savā starpā sakāvās un visu izmētāja uz Zemes.

- Tāpēc jau es saku, - vecmāmiņa piekrita. - Nevajadzēja mētāt. Kas no ratiem izkritis, tas pazudis ...

Vecmāmiņa nepabeidza savu tēju un devās uz stūri, pie savas lolotās tīnes, kur glabājās viņas mīļākie sīkumi - neaizstājams uzpirkstenis, pilngadības svētkos pirktas krelles, tēvoča Matveja aproču pogas, pērļu podziņas, rotaslietas, dažas no tām salauztas.

- Jābūt vēl vienai mantai, - sacīja baba Nastja, izberot sīkumus uz galda.

Kora ieslēdza televizoru. Zvaniņš piegāja pie televizora un apsēdās. Viņam patika skatīties ziņas.

Rādīja kalnraču streiku, kuģa avāriju netālu no Pataliputras, prezidenta runu par minimālo pensiju paaugstināšanu veterāniem.

- Re! - iesaucās vecmāmiņa. - Esmu par to aizmirsusijau divdesmit gadus! Un mums nav vajadzīgs Spogulis, ja ir šis gredzentiņš ... Es šo gredzenu mantoju no vecmāmiņas, un es ceru, ka nekādi citplanētieši uz to nepretendēs. Kam vajadzīgs tik vienkāršs gredzentiņš...

Baba Nastja pasniedza Korai pieticīgu sudraba gredzenu ar rozā akmentiņu, kas bija nodilis gandrīz vienāds ar gredzenu no ilgas nēsāšanas.

- Stop! - Kora atcerējās par gredzentiņu. Tas bija uz Dorotejas pirksta! Doroteja paskatījās uz akmentiņu, lai redzētu, vai tas nav satumsis... Kāpēc? Jo, tuvojoties briesmām, akmentiņš satumsa. Bet ko nozīmē Draudu Gredzens? Tomēr vai nav labāk aizmirst to, kur redzēji un ko redzēji ...

Pēc ziņām sākās nākošais sižets:

“Epidaura impērijas Sejas aizlidošana no Zemes. Seja, kas, iespējams, ir pamatīgi uzpampusi pēc vētrainajām naktīm Montekarlo (fizionomiju tāpat nevar redzēt), pauž sirsnīgu pateicību institūta ģenētiskās atmiņas laboratorijai Nr.6 (profesors Grodno tuvplānā un viltīgi smaidoša dzeltenacaina Pegija), kā arī InterGpola vadībai, it īpaši komisāram Milodaram (Milodara smaids, Milodara mati, bet viņa acis aizklātas ar melnu četrstūri, lai kāds neatpazītu). Tagad vēsturiskās relikvijas (Ļaunuma Spoguļa un Varas Kroņa tuvplāns) atradušas savus likumīgos īpašniekus. Sīkāka informācija vakara ziņu izlaidumā..."

- Par tevi ne vārda, - sacīja baba Nastja. - Un pēc tā visa tu viņiem atdosi gredzenu?

- Es to paturēšu par piemiņu, - Kora piekrita. - kas to lai zina, kādus draudus es vēl sastapšu savā dzīvē...

Zvaniņš plati nožāvājās. Tad saspringa, izstiepās gaisā, izšāvās kā bulta pa atvērto logu un aizskrēja uz mežu medīt lapsas un zaķus.

- Vismaz nedēļu padzīvosi? - jautāja baba Nastja.