Ļaunuma spogulis

Ligonas varas iestādes atbildēja, ka ir gatavas sākt tautas mobilizāciju un nebaidās no Epidaura impērijas intrigām. Tāpēc tiesa sākās uzreiz, kamēr vēl klusēja lielgabali. Bet Kora, pamodusies agri, aizlidoja uz Krieviju, Vologdas apgabalu, Pjanij Bor ciematu, pie savas vecmāmiņas Nastjas, Orvatu klana radiniecisko tradīciju un leģendu glabātājas.

Milodars pateica, ka pievienosies Korai vēlāk, kad beigsies tiesa, jo tagad viņam bija jānovērš galaktiskais karš.

Tāpēc Kora pēc ilga pārtraukuma ieradās vecmāmiņas dzimtajā ciematā pilnīgi viena un par to tikai priecājās.

Dīvaini izliecās upe, pie dambja izplūstot dīķī, kādreiz tur bija stāvējušas dzirnavas. Vienīgās ielas mājas bija vērstas uz upi ar dārziem, dažām no tām netālu no upes bija pirtis. Kora nosēdināja savu flajeru starp plūmēm, uz visām pusēm aizspruka vistas, zostēviņš Mārtiņš devās uzbrukumā, izstiepis garo kaklu un šņāca kā mazs pūķis. Vecmāmiņa Nastja karināja veļu, viņa pamāja ar brīvo roku savai mazmeitiņai, nepārtraucot darbu, un tad teica:

- virtuvē padzeries svaigu pienu, pēc tam notīri kartupeļus.

- Vecmāmiņ! - Kora noskūpstīja vecenīti un grasījās viņai skaidrot, ka viņu uz ciemu atveduši galaktiski svarīgi apsvērumi, bet vecmāmiņa tikai sarauca uzacis, un Kora atkāpās, jo bija patīkami pakļauties, jo apkārt valdīja klusums, dūca bites, čivināja putni un neviens nedomāja par sazvērestībām, kariem un svešzemnieku iznīcināšanu.

Kaķis Zvaniņš saldi gulēja istabā zem galda. No Koras soļu skaņām viņš pamodās un, šokēts, plaši iepleta acis, no jūtu pārpilnības nokrita uz muguras ar ķepām gaisā un ņurrāja kā ģenerators.

Apmīļojusi kaķīti, Kora aiznesa kastroli ar kartupeļiem uz sānu lievenīti un, kamēr vecmāmiņa Nastja baroja mājputnus, uzdeva šādu jautājumu:

- Vecmāmiņ, vai tev ir palikušas kādas ģimenes relikvijas?

- Tu to mizu tādu plānāku griez, - atbildēja vecmāmiņa Nastja. - Un vispār kas tā par lietu? Pusgadu, ne vārdiņa, ne telefona zvana, ne rindiņas, tad uzreiz sākas nopratināšana! Kur tev to samācījuši?

- Policijas skolā, - Kora godīgi atbildēja. - Nopratināšana jāsāk, kad tavs upuris nav tam gatavs, nekavējoties jāķer aiz ragiem un jāliec pie zemes.

- Sapratu, mazmeitiņ, - pasmaidīja vecmāmiņa. - Tātad, kur tu biji pazudusi?

- Es vakarā pastāstīšu pie tradicionālās tējas, - sacīja Kora. - Bet tagad pasaki, lūdzu, vai tavā mantu lādē ir kādas senlietas, visas cerības ir uz tevi. Mēs atradām vienu no manām vecvecmāmiņām, viņa nomira Dienvidaustrumāzijā, taču viņas muzejā neko neatrada, bet mums jāatrod, pretējā gadījumā epidaurieši iznīcinās Ligonas karalisti.

- Nu, paldies, paskaidroji. - vecmāmiņa ļāva savos vārdos izskanēt ironijai. - Un ko tā tava vecvec darīja tajā Dienvidaustrumu Āzijā?

- Protams, cīnījās par valstisko neatkarību.

- Ak jā, protams! Mūsu ģimenē visi tādi. Un ko tad viņa svešu piesavinājusies?

- Kaut kur mūsu ģimenē jābūt sudraba spogulim ar rokturi,  tieši tādam, kādu attēlo pasakās par guļošo skaistuli: "Gaismiņ, spogulīt, pasaki man!"

- Ā, - vienaldzīgi novilka vecmāmiņa, - tu droši vien domā to Ļaunuma spoguli? Tas atrodas pašā lādes apakšā, lai bērni netiktu klāt. Ar to jābūt piesardzīgākam, un labāk tajā vispār neskatīties.

- Kāpēc? - uzlecot kājās jautāja Kora.

- Tā ir nelāga manta. Tas neatspoguļo cilvēku, kurš skatās spogulī, bet gan atspoguļo viņa ienaidnieku. Dažreiz risinot diplomātiskas intrigas tas var būt noderīgi, taču mūsu klusajai lauku dzīvei šāds spogulis ir tikai kaitīgs. Nu, ieskatīšos un ieraudzīšu tajā Gavrilu, Gavrilu Tihonoviču, kurš pret mani ņirdz zobus. Bet viņš tāpēc ņirdz zobus, ka mans teļš apēdis viņa Mičurina tomātus. Ja es ticētu spogulim, man būtu jāņem automāts un jāuztaisa Gavrilā kādi trīs caurumi, bet vai tad tās vairs ir labas kaimiņattiecības?

- Ak, vecmāmiņ, viltīga tu mums esi! - Kora iesaucās un pazuda mājā. Bet vecmāmiņa Nastja pabarojusi mājputnus iegāja mājā, lai liktu krāsnī vakariņas.

Kora nometās ceļos lādes priekšā. Uz gultas un krēsliem gulēja veci svārki, budjonovka, saulessargs, kavalergarda formas tērps, karavīru blūze ar trim zobeniem un maziem tankiem uz pagoniem, vējjaka, jūrnieku krekls un daudz dažādu apģērbu, kas bija sakrājušies pa simts vai pat vairāk gadiem ... ... Kora tik ilgi aplūkoja drēbes, ka aizmirsa, kāpēc atvērusi lādi. Tāpēc, kad istabā parādījās komisāra Milodara hologramma un skaļi pajautāja: "Nu, vai kaut ko atradi vai atkal tukšs numurs?" - Kora izbijusies uzlēca augšā, atcerējusies, kāpēc viņa ir šeit, un sāka rakņāties lādē kā suns lapu kaudzē, meklējot aizbēgušu peli. Ļaunuma spogulis bija ietīstīts vecās mežģīnēs, un Kora trofeju gandrīz iemeta kopējā kaudzē. Bet Milodars uzķēra nomelnējušā sudraba spīdumu un kā grifs metās uz spoguli.

Tad arī Kora ieraudzīja Spoguli.

Viņa paņēma to un tajā ielūkojās. Tur uzvirpuļoja balti dūmi un varēja saskatīt kādu neskaidru seju ...

- Kas tur ir? - jautāja Milodars, palūkojies pār plecu.

- Ah, tāpat ... viens cilvēks, - sacīja Kora. - Tikai es nebiju domājusi, ka viņš ir tik atriebīgs.

- Pastāsti, kurš!