Ļaunuma spogulis

- Un pēc tam tu pateiksi, ka nedomā precēties ar sabojātu meiteni! Tā jau vienreiz mūsu kvartālā bija. Džons Ranners zvērēja visu priekšā, ka Rebeka ir viņa saderināta. Un kā tas beidzās?

- Nezinu, princese, un negribu zināt.

- Aha, atcerējies! - Doroteja iesaucās. - Bet vai nevar būt tā, ka tu vēlies mani apprecēt, tāpēc, ka esmu dižciltīga dāma un bagātāka par karalienes freileni?! Es esmu princese!

- Atradusies princese no alas, - Alekss smīkņāja. - Mana dzimta ir tūkstoš gadu sena, no tās nākuši trīs bīskapi, vojevoda un divi maršali.

Bet manai - pat vairāk nekā tūkstoš gadu, - Doroteja attrauca. - Pa šo laiku mēs pasaulei esam devuši vairāk nekā simts karaļu.

* * *

Kad Milodars atgriezās laboratorijā, tur notika Koras Orvatas atgriešana dzīvē. Tā bija sarežģīta procedūra, kas jaunajai sievietei varēja būt bīstama dzīvībai, un tā prasīja vairākas stundas.

Bet Milodaram tika liegta iespēja novērot, kā gāze atstāj sarkofāgu, un manipulatori ar gumijas spilventiņiem uz pirkstiem aiznes Koru uz palātu.

Tā vietā Milodaram, kurš jau bija saniknots par neveiksmi sarunās ar Doroteju un viņas nekaunīgo līgavaini, bija jārunā ar tikpat saniknoto Epidaura Seju, kurš bija pārliecināts, ka komisārs ir izgāzis šo tik sarežģīto un ilgstošo operāciju, lai atgrieztu impērijas vērtības, tieši savas augstprātības un prāta elastības trūkuma dēļ.

Komisārs nevarēja pateikt draudzīgās planētas vadītājam, ko patiesībā par viņu domā, tāpēc aizbildinājās un zvērēja, ka spogulis ir drošībā, un tiklīdz tiks izsekota Dorotejas Forestas biogrāfija, tas tiks atrasts.

Sarunas laikā Grodno un Pegijas par laimi nebija klāt, jo pietika jau ar to, ka viņi ekrānā vēroja komisāra neveiksmīgo vizīti pagātnē.

Galu galā Milodars deva vārdu, ka nedēļas laikā vērtības tiks nodotas īpašniekiem, un personīgi aizveda Seju uz Montekarlo, lai augstmanis varētu turpināt izšķērdēt valsts naudu pie ruletes galda, kas okeanogrāfijas institūtā Montekarlo tika speciāli glabāts priekš aizdomīgas izcelsmes ārvalstniekiem, kas potenciāli varētu apdraudēt Zemi.

Jāsaka, ka komisārs nākamo dienu pavadīja kā sapnī.

Katru pusstundu viņš zvanīja uz laboratoriju, kur viņam izsmējīgi pieklājīgi skaidroja, ka paciente Orvata vēl nav atguvusi samaņu un saziņa ar viņu nav iespējama. Pēc tam komisārs atbildēja uz Galaktikas centra jautājumiem un uz piedzērušā, tāpēc vēl jo kaitinošākā Sejas zvaniem no Montekarlo. Tāpēc, kad Seja paziņoja, ka ir nospēlējis visu līdz pēdējam kreklam, un atgriežas pie Milodara, tas šausmās pārskaitīja Sejai pusi no savas algas par jūniju ko bija saņēmis no rīta.

Visbeidzot, nākamās dienas vakarā Grodno pamodināja komisāru, kurš bija snaudis ar rokām uz galda un galvu uz rokām.

- Jūsu aģente, - teica profesors, neslēpjot smaidu, jo viņš saprata, kādā dvēseles stāvoklī atrodas InterGpola priekšnieks, - ir atjēgusies. Viņa var un vēlas runāt ar jums un visu jums pateikt.

Milodars pēc divdesmit minūtēm atlidoja uz laboratoriju, kā dēļ viņam nācās pārkāpt satiksmes noteikumus stratosfērā - soda naudās viņam bija jāatstāj algas otrā puse. "Slikti," viņš domāja, izkāpjot virs institūta ēkām, "mājās palikušas tikai konservētas mencu aknas un vaniļas sausiņi."

Milodars iedrāzās nelielajā telpā, kur uz masāžas galda ar muguru uz augšu gulēja Kora, un masiere no Japānas ar ātrām kustībām mīcīja atslābušos muskuļus.

- Sveiki, - sacīja komisārs, it kā nejauši būtu gājis garām un ieskatījies uz gaismu. - Ar atgriešanos.

- Sveiks, komisār, - Kora nopriecājās. - Man patiesībā ir tāda sajūta, it kā šos mēnešus būtu pavadījusi nevis vannā, bet gan garā ceļojumā.

- Tātad tu sazinājies ar savu vecvecvecmāmiņu? - vaicāja Milodars. - Tas ir vissvarīgākais.

- Jā, es biju kontaktā bet ne vienmēr gribēju būt. Bet ar savu iekšējo redzi es visu laiku skatīju, kas notiek apkārt Dorotejai. Un tas ir daudz.

- Tas ir daudz, - Milodars piekrita. - Bet operāciju tu izgāzi.

- Jūs tā domājat? - Meitene vienaldzīgi jautāja. - Tad neko nevarēšu jums palīdzēt.

- Nē, tu pasaki, kur ir priekšmeti? Inkognito Seja no Epidaura Montekarlo nospēlē manu algu, bet es nevaru pateikt, kur atrodas lietas. Pusgads aizlaists vējā! Būs tevi jātriec prom. Jātriec!

- Par ko? - Kora jautāja, gozējoties zem meistarīgas masieres prasmīgajām rokām. - Par gulēšanu zārkā? Par to, ka ziedoju organizācijai sešus mēnešus no savas dārgās dzīves? Par ko, komisār?

- Labi! - teica profesors Grodno, kurš ar instrumentiem novēroja Koras stāvokli. - Reakcijas adekvātas, uzbudināmība lieliska. Pēc dažām dienām mēs atjaunosim arī fizisko stāvokli.

- Bet kur ir lietas? - komisārs neatlaidās.

- Ja nemaldos, komisār Milodar, - Kora angliski teica, - tad jūs esat mūsu pēdējais laikabiedrs, kurš tikai vakar turēja savās rokās Ļaunuma Spoguli. Kur tas ir?

- Bet jūs taču zināt, ka tā bija tikai mana hologramma! Hologramma nevar pārnest priekšmetus trīs simt gadus uz priekšu.

- Ar jums nekad nevar būt drošs, komisār, - sacīja Kora. - Es nebūtu pārsteigta, ja jūs tagad izņemtu spoguli no savas iekškabatas.