Ļaunuma spogulis

Viņš mēģināja izlasīt pusmūža sievietes vārdu, uzrakstītu zem portreta, kurā varēja viegli pazīt Doroteju. Bet vārds bija uzrakstīts ligoniski.

- Kas viņa ir? - vaicāja Milodars.

Jaunietis atbildēja:

- Tā ir Ligonas karaliene Ma Doro. Vai, kā viņa ir labāk pazīstama, Do Doro. Šī ir liela sieviete un mūsu varone.

- Doro ... Protams, Doro! - Kora teica. - Kā es varēju aizmirst, ka šeit viņa ir pazīstama ar šo vārdu.

Doroteja gandrīz nebija mainījusies un tajā pašā laikā bija izmainījusies stipri. Viņa joprojām bija glīta, un viņas mati, satverti ar sudraba stīpu, bija tikpat biezi, bet acis bija aukstas, un vaigu kauli bija stingri pārvikti ar ādu. Viņa bija nelaimīga un lepna sieviete.

- Pastāstiet par viņu! - Kora lūdza. Un viņa izteica šo lūgumu tik patiesi, ka jaunais cilvēks viņai daudz ko piedeva.

- Tā ir mūsu varone, - viņš teica. - Viņa ir dzimusi un izaugusi citā valstī ...

- Anglijā, - iejaucās Milodars.

- Nu, pieņemsim ka Anglijā, - Mauns Nurija negribīgi piekrita, - kur viņas māte, karaliene Ma Jinga, nokļuva jaunībā ...

- Zinām, tālāk! - mudināja Milodars.

- Deviņpadsmitā gadsimta sākumā viņas māte atgriezās šeit un pēc viņas brāļa karaļa Bo Nurijas, lielā Čakravartina, Visuma iekarotāja nāves, kurš sakāvis Birmas armijas devās karagājienā pret Siāmu...

- Protams, neveiksmīgā, - piezīmēja Milodars.

- Pēc viņa nāves, - jaunais cilvēks sāka ignorēt nekaunīgo vīrieti un sarunājās tikai ar Koru, - viņa pārņēma Ligonas grožus un atvairīja Siāmas un Birmas uzbrukumus, līdz nomira no drudža. Bet vēl pēdējās slimības laikā, kad šeit jau bija iebrukuši birmieši, ieņēmuši Lidži, un Ligonas karaspēka atliekas vecā ģenerāļa Bo Pinjazottas vadībā, patvērās kalnos,  pie mums ieradās Do Doro! Lielā Ligonas meita... - jaunais cilvēks notrauca asaru. - Viņa sapulcēja ligoniešus un ciltis, uzbruka Birmas nometnei, un birmieši no viņas bēga... Viņa desmit gadu laikā izdarīja tik daudz... Tāpēc par viņu tuvāk izlasiet grāmatā "Karaliene Doro, lepnās tautas lepnā meita" , klasikas darbs par karalieni...

- Mēs noteikti to izlasīsim, - Kora piekrita. - Bet kas notika pēc tam?

- Tad mūsu kalnos ieradās briti. Bet viņi baidījās no mūsu karalienes. Viņi uzaicināja viņu uz savām sarunām un tur noindēja.

- Tiešām?

Jauneklis paraustīja plecus.

- Šī versija ir neoficiāla. Oficiāli tiek uzskatīts, ka atgriežoties, karalieni ielenca birmieši un nogalināja. Bet jūs droši vien ziniet, ka karalienei bija maģijas noslēpumi. Viņai nevarēja tuvoties neviens ienaidnieks.

- Viņai bija Spogulis? - iesaucās Milodars.

- Par spoguli es nezinu, - gids atbildēja, - bet viņai bija gredzens, kas brīdināja par briesmām, un vēl arī bija Varas kronis... Kad karaliene to uzlika galvā, neviens ienaidnieks nevarēja viņai pienākt tuvāk par diviem soļiem. Bet tajā braucienā viņa to nepaņēma līdzi... Protams, jūs man neticēsiet, neviens no ārzemniekiem tam netic, bet tam tic visi ligonieši. Ne velti mākslinieks uzgleznojis karalieni ar šo kroni galvā... Šo kroni viņa atveda no meža, kā runā, viņa zinājusi vietu, kur karojuši milži. Jūs neticat?

- Ticam, ticam! -  iebļāvās komisārs. - Kur ir šī kronis? Ko jūs ar to izdarījāt, kur to izmetāt? Kā jūs to iznīcinājāt?

- Kāpēc tā runā? Tas ir mūsu tautas dārgums. Lūk viņš, šis kronis. Tur viņš guļ zem bruņu stikla.

Milodars piesteidzās pie vitrīnas.

Varas Kronis, Epidaura impērijas dārgums, mierīgi gulēja vitrīnā.

Bet Kora, uz to skatoties, pēkšņi atcerējās ainu kalnu mežā, kuru bija redzējusi Dorotejas acīm, - dīvaina metāla gredzena spīdumu uz bambusa stumbra... “Kā gan Doroteja pēc tam saprata, ka šai stīpai ir savādas īpašības? Iespējams, ka pirmais par to uzzināja Bo Pinjazotta. Tomēr Doroteja nebija stulbāka par mani, un, ja viņai jau bija spogulis, kam piemita savādās īpašības, kāpēc gan nepameklēt neparastas īpašības citās zvaigžņu cilvēku kaujas laukā atrastajās relikvijās? "

- Man vajag šo priekšmetu! - teica Milodars. - Nekavējoties izsauciet muzeja direktoru!

- Ja jūs domājat atņemt Ligonas tautai tās svētumu, tad sargieties, - sacīja Mauns Nurija, kurš lieliski atcerējās, ka viņš pieder savas valsts karaliskajai ģimenei. - vispirms jums būs jāpārkāpj pāri manam līķim.

- Tas ir sīkums, - Milodars paziņoja, palūkodamies uz nākamo līķi.

- Pēc tam, komisār, - sacīja Kora, - jums būs jāpārkāpj pāri arī manam līķim. Neaizmirstiet, ka arī es esmu Ligonas troņmantniece.

- Tā lūk! - jauneklis uzreiz piekrita. - Uzreiz pamanīju, ka jūsos ir kaut kas cēls.

- Kas vēl nebūs. - Milodars saķēra galvu. Bet jau saprata, ka visiem pārējiem sarežģījumiem tika pievienoti vēsturiski-patriotiski sarežģījumi.

* * *

Lietas "Epidaura impērija pret Ligonas karalistes novadpētniecības muzeju" pirmā sēde sākās nākamajā dienā, jo impērijas Seja, uzzinājis no Milodara par atradumu muzejā, nekavējoties pārtrauca ar Zemi diplomātiskās attiecības, piedraudēja ar iznīcinošu karu un apsolīja uzspridzināt, pie velna vecāsmātes visu Ligonas karalisti.