Ļaunuma spogulis

- Vitla kundze, misis Regīna, - atkārtoja Doroteja. Tad viņa izrunāja šos vārdus angļu valodā.

Ķīnietis bezcerīgi nomirkšķināja, varbūt viņš šeit bija ieradies nesen. Bet tad jauns brunets nesapogātā sarkanā formastērpā ar leitnanta epoletiem uz pleca, dzirdot Dorotejas vārdus, ar interesi paskatījās uz birmieti, kas viņam šķita gluži glīta.

- Jaunkundz, vai jūs runājat angliski, - viņš teica ar nelielu augstprātības noti. - Šī ir pirmā reize, kad satieku birmieti, kura runā angliski.

- Vai šeit kalpo arī birmietes? - jautāja Doroteja, aizmirstot, ka viņa pati ir vienkārša birmiete.

Tumšādainā, melnmatainā leitnanta acis iepletās un uzacis pacēlās augšup.

Bet, kamēr acis un uzacis bija pārsteigtas, mēle atbildēja pati.

- Birmieši nenāk pie mums kalpot, - viņš teica. - Velnišķīgi lepni cilvēki, miss ... Ak, atvainojiet.

- Nekas briesmīgs, - sacīja Doroteja.

- Bet kāpēc, velns parāvis, jūs runājat angliski? - Leitnants pieprasīja.

- Tāpēc, ka es esmu angliete, ser, - Doroteja atbildēja.

- Tā nevar būt! Es lieku savu galvu ķīlā ...

- Neriskējiet, leitnant, - Doroteja pasmīnēja. - Jūs varat pazaudēt galvu, bet es to negribētu.

No šīs atbildes izrietēja, ka Lidži kroņprinceses izskatā pavadīto mēnešu laikā Doroteja bija ieguvusi dažas, pašpārliecinātas dižciltīgas dāmas manieres. Galu galā dizciltīgas dāmas ir tādas, neatkarīgi no viņu valsts piederības vai atrašanās vietas.

- Nē, tas ir neticami! Leitnants iesaucās. Bet tad viņš paklanījās un piebilda: - Leitnants Stjuarts, Artūrs Stjuarts, jūsu rīcībā, miss.

- Mis Foresta, - teica Doroteja. - Doroteja Foresta. Prieks iepazīties.

Un Doroteja palocīja galvu.

- Tad ejam uz verandu, kāpēc mums jāstāv pagalma vidū, te taču uz mums skatās viss zoodārzs.

Leitnants aizveda Doroteju uz kantora plašo verandu, kur bija izvietoti pīti krēsli.

Pa ceļam viņš pieturēja Doroteju aiz elkoņa, palīdzot izvairīties no peļķēm.

Leitnants bija ieintriģēts un neslēpa ziņkāri.

- Kā jūs šeit nokļuvāt? Kāpēc es par to neko nezinu? Tik skaista meitene... Piedodiet, miss, ja es jums šķietu uzmācīgs, bet arī jums vajag mani saprast: es šeit nīkstu pašā pasaules malā, un pēkšņi manās acīs parādās feja ...

- Nevajag, ser, - Doroteja apturēja runātkāro leitnantu. - Viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķiet, un tūlīt jūs jutīsieties vīlies.

- Es? Nekad dzīvē!

- Esmu tikai misis Vitlas kalpone, - Doroteja atzinās.

- Kā? Vai tad jūs negājāt bojā?

- Kāpēc jūs tā nolēmāt?

- Bet jūs taču noskaloja no laivas, ar kuru misis Regīna bēga no pirātiem! - leitnants Stjuarts iesaucās. - Visi zina, kā viņa palika viena...

Doroteja bija ļoti priecīga par iespēju, kas viņu satuvināja ar runīgo leitnantu. Vismaz viņa tagad zināja, ka ir noskalota no laivas. Un nav ko iet ar dāmu pretrunās.

- Mani uzņēma zvejnieki, - Doroteja paziņoja, nolaidusi acis. - Es brīnumainā kārtā izglābos...

- Tas ir tik neticami! Nāciet, nāciet līdzi!

Leitnants vilka Doroteju aiz rokas mājas iekšienē.

- Misis Vitla ir kaut kur šeit. Es viņu nesen redzēju. Ak, cik priecīga viņa būs!

- Arī es nevaru sagaidīt, - Doroteja piekrita un mēģināja izrauties no leitnanta rokas. Bet viņš turēja cieši un vilka līdzi, gluži kā zirgs velk arklu.

Kustības ātruma dēļ Doroteja pat nepaspēja īsti aplūkot telpas, caur kurām viņi gāja. Bet pamanīja, kā Kompānijas ierēdņu vai darbinieku sejas, kas sēdēja pie galdiem vai iesaistījās svarīgās sarunās, pagriezās viņu virzienā.

Doroteja saprata, ka faktorijas lielā māja atdota oficiālām vajadzībām, taču joprojām nesaprata, kur dzīvo faktors - šeit vai īpašā mājā?

Viņas neizpratne tika izkliedēta, kad leitnants bez klauvēšanas atvēra lielas durvis un viņi nonāca plašajā viesistabā, kā saprata Doroteja, oficiālā, kas paredzēta pieņemšanām. Telpa bija ļoti milzīga un garlaicīga, un pat daži slikti darināti, tumši portreti ar kungiem karavīru formas tērpos no pēdējiem gadiem, šo istabu neatdzīvināja. Viesu istabas vidū, plašā puslokā atradās masīvi ādas krēsli, kuru izskats vien padarīja to neticami oficiālu. Tie stāvēja apkārt ap zemu tīkkoka galdu, ko rotāja tukša fajansa vāze.

Tālāk no viesistabas uz faktora kabinetu veda nedaudz pavērtas durvis, un par to nebija grūti uzminēt, jo kabinetā atradās rakstāmgalds bez tintes pudeles un grāmatu skapis, kurā bija daudz vienādu sējumu. Doroteja pieņēma, ka redz daudzos Lielbritānijas impērijas likumus, jo to ir jābūt milzum daudz, un tie visi tiek nosūtīti uz visām faktorijām un fortiem, lai gan tos diez vai bieži izņem no plauktiem.

Arī kabinetā bija smacīgi, bet Dorotejai izdevās šo faktu pamanīt tikai pašai un uz brīdi aizmirsa par karstumu, jo kabineta vidū stāvēja skaistā lielkrūtainā vista Regīna, bet viņai pretī sakucies un garlaicīgs džentelmenis ar miltaini bālu seju un augstdzimušu degunu, kā seram Vitlam. Diemžēl Džulians no sava tēva nebija mantojis smagnējo zodu; acīmredzot, viņam no mātes bija ticis mazs bēguļojošs zodiņš, kāds atrodams Habsburgu ģimenē un dažos citos deģenerētos karaļu namos.