Ļaunuma spogulis

Misis Vitla bija satraukta; šajā karstajā laikā viņa pietvīka vairāk nekā bija vajadzīgs. Misis Vitla bija neapmierināta un skaidroja vīram, cik daudz un par ko viņa ir neapmierināta.

- Tu esi slaists! - Viņa kliedza uz Džulianu Vitlu. - Tu nevari pieņemt pat tik vienkāršu lēmumu! Ja tu viņus nepakārsi, tevi pašu pakārs!

Doroteja nepaspēja saprast, ko Regīna ar to domā, jo tā ieraudzīja savu kalponi, kura pēkšņi ieskrēja faktora kabinetā, sadevusies rokās ar vieglprātīgo leitnantu Stjuartu.

Uz brīdi Regīnai šķita, ka Stjuarts tūlīt lūgs viņas kalpones roku - viņš izskatījās tik apņēmīgs.

Bet viņš tomēr domāja kaut ko pavisam citu.

- Atvainojiet, ser! - viņš jau no durvīm uzkliedza faktoram. - Bet man priekš jums ir tik brīnišķīgas ziņas! Tā, par kuru jūs tā sērojāt ...

- Un proti? - pajautāja faktors, lēnām pārmetot savas zivs acis uz birmieti.

Stjuarts jau pievērsās faktora sievai:

- Tā, kuru tik rūgti apraudājāt, misis, atgriezusies jūsu apskāvienos!

Un ar šiem vārdiem Stjuarts parāva Doroteju aiz rokas tā, lai viņa nespēdama noturēties, aizstreipuļoja un atsitās pret misis Villas krūtīm iekrītot tās izstieptajās rokās.

- Un nebaidieties! - leitnants turpināja uzjautrināties. - Tas nav spoks, bet gan jūsu mīļotā istabene un, kā mūs pārliecinājāt, uzticības persona, Doroteja Foresta!

Pēdējie vārdi izklausījās tā, it kā leitnants no gadatirgus laukuma skatuves paziņotu par dziedātāju.

Tad iestājās klusums, jo vajadzēja taču sākt runāt arī kādam citam, nevis visu laiku, kā no skatuves tikai dzīvespriecīgajam leitnantam. Un, tā kā misters Vitls nomurmulēja kaut ko pilnīgi nesaprotamu, bet Regīna atvēra un aizvēra resnās lūpas kā krastā izskalota karpa, bija jārunā Dorotejai.

- Ak, dārgā misis Vitla! Viņa teica, mēģinot izspiest asaras. - Cik laimīga esmu, ka varēju atgriezties pie jums! Es domāju, ka neskaitāmajos pārbaudījumos, kas mani piemeklējuši, jūsu lūgšanas ir izglabājušas mani un manu godu.

- Bet tu taču... - sacīja Regīna, šķobot muti. - Galu galā, tu...

- Jā, - Doroteja steidzās palīdzēt Regīnai, - jā, vilnis mani izmeta aiz borta, mani kā skaidu mētāja pa viļņiem. Bet airis, kuru jūs izmetāt aiz manis, mani izglāba, misis Vitla.

Tad, par laimi, viņas acīs beidzot parādījās glābjošās asaras, un Doroteja no sirds apraudājās.

Viņa ar roku noŗausa asaras un paspēja saskatīt, kā draudīgi satumsa gredzenā esošais akmens. "Domāju gan," viņa domāja, "jo Regīna mani tagad ienīst ar dzīvniecisku naidu, viņa baidās no patiesības... Bet vai šī nelietīgā vista tiešām nesapratīs, ka cenšos viņai palīdzēt?"

- O paldies! - šņukstēja Doroteja un mēģināja noskūpstīt roku saimniecei, kuru bija pievilkusi, bet viņu apturēja vīra balss, kurš beidzot bija aptvēris, kas notiek.

- Tātad šī ir tava kalpone! - teica faktors, it kā atklājis, ka Zeme griežas. - Tā pati, kura noslīka!

Atteikusies no mēģinājuma noskūpstīt Regīnas roku, Doroteja ar jūtām sacīja:

- Es nenoslīku, ser. Mani uzņēma zvejnieki, es vairākas nedēļas nodzīvoju zvejnieku ciematā... tālu no šejienes, mežoņu vidū. Un tiklīdz radās izdevība, es no viņiem aizbēgu. Ne jau ar pirmo mēģinājumu, bet mana bēgšana tomēr izdevās.

- Kāpēc tad viņi jūs neatlaida? - leitnants Stjuarts bija pārsteigts. - Jums tikai vajadzēja pateikt, ka esat Britānijas padotā, un faktorija samaksātu par jums jebkuru izpirkuma maksu.

- Nē, - Doroteja iebilda, turpat uz vietas izgudrojot romantisku stāstu. - Diemžēl manī iemīlējās vietējā tudži, tas ir, vadoņa dēls. Viņi gribēja mani ar viņu saprecināt. Bet viņš bija tik greizsirdīgs!

- Vienalga, - Doroteja beidzot sadzirdēja Regīnas balsi. Tātad saimniece jau bija paspējusi saņemties un sapratusi, ka neatkarīgi no kalpones uzvedības, kura kaut kā bija uzzinājusi misis Vitlas piedāvāto versiju, viņai vajadzētu priecāties, ka Doroteja atgriezusies. Pretējā gadījumā viņa izrādīsies mele. Tieši tā, mele. - Tik un tā tev vajadzēja uzstāt uz tikšanos ar britu faktoru un pateikt, ka izpirkuma maksa, kuru esmu gatava samaksāt, pārsniegs viņu iztēli. Vai nav tiesa, Džulian?

- Nu, protams, dārgā, - apstiprināja Džulians, kurš jau nojauta, ka viņam nedraud izpirkuma maksas izdevumi un tāpēc kļuva ļoti dāsns. - Es neapstātos pie jebkādiem izdevumiem!

Nākamās pusotras stundas Dorotejai bija ļoti aizņemta, jo Stjuarts bija paspējis sasaukt pārējos garnizona virsniekus, tad atnāca "Drednauta" kapteinis, citi vecākie virsnieki - visi brīnījās par drosmīgo kalponi, kura tik ļoti tiecās pēc savas kundzes! Briti priecājās par divu jauno dāmu laimi, kurām izdevies atkalapvienoties pēc tik bīstamiem piedzīvojumiem.

Tad pirms vakariņām Regīna tomēr nomierinājās tik ļoti, ka paziņoja vīriešiem par nodomu nošķirties ar Doroteju, lai pārrunātu par visu, kā arī ierādītu viņai istabu, kas visas šīs nedēļas bija gaidījusi savu iemītnieci, tāpēc ka Regīna, kā izrādās, bija pārliecināta, ka Poseidons neatņems viņai jauko kalponi, neļaus iet bojā nevainīgai dvēselei.