Ļaunuma spogulis

Faktora māja atradās aiz galvenās faktorijas ēkas, un tai apkārt zaļoja mauriņš ar magnoliju krūmiem, kas aizēnoja logus. Divi dārznieki baltos dhotos un turbānos laistīja puķu dobes.

Leitnants Stjuarts pavadīja sievietes līdz viņu mājas lievenim, tad svinīgi paklanījās, sakot, ka gaidīs uz vakariņām. Viņš neslēpa, ka ir aizrāvies ar Doroteju. Un tieši to Regīna paziņoja, tiklīdz viņas iegāja iekšējā pagalmā:

- Neiedomājies tikai, ka vari uz viņu paļauties. Viņš nekad tevi neprecēs. Viņa pavedinātie upuri raud no Temzas līdz pat Gangai.

Doroteja nespēja noturēt smaidu.

- Es viņu ieraudzīju tikai šodien un vēl netaisos ar viņu precēties.

- Tā jā! - Regīna atstāja pēdējo vārdu sev.

Regīna pirmā uzkāpa pa kāpnēm verandā - kalpi metās prom uz visām pusēm. Acīmredzot saimniece viņus turēja stingrībā un bailēs.

Viņa iegāja viesistabā, no māla krūzes uz galda, vienā no stikla glāzēm ielēja ūdeni. Acīmredzot ūdens bija vēss, jo Regīna dzēra ar prieku, bet, protams, Dorotejai nepiedāvāja. Acīmredzot otrā glāze uz paplātes bija paredzēta pašam Džulianam.

- Patiesībā, - Regīna sacīja, apsēdusies vēsā pītā niedru krēslā, - tu izdarīji pareizi, ka atgriezies pie manis. Bet kā tu uzzināji, ka esi noslīkusi?

Regīna jau bija atjēgusies no negaidītas tikšanās, un viņas plēsonīgais tvēriens un dabiskais optimisms guva virsroku pār šaubām un bailēm. Viņa aprēķināja, kas kalponei būtu vajadzīgs.

 - Man pateica leitnants Stjuarts, - Doroteja atzinās.

- Tu gribi teikt, ka atnāci pie manis, pat nezinot, kas ar tevi notika?

- Es lieliski zinu, kas ar mani notika, misis, - sacīja Doroteja, - jo tas notika tieši ar mani.

- Ak jā, - Regīna atjēdzās. - Varbūt tev taisnība.

Iestājās ilga pauze, un Doroteja nolēma to nepārtraukt. Bet Regīna pēc kādas minūtes, vai vēlāk ierunājās tādā tonī, kurā, ja bija vēlēšanās, varēja uzķert nožēlas graudiņus.

- Bet ko man vēl atlika darīt? - Viņa jautāja. - Ja es nebūtu ziedojusi tevi, mēs abas būtu nokļuvušas Omānas bordelī. Viena upura vietā būtu divi.

- Un jūs nolēmāt, ka publiskajam namam ir pietiekami ar mani?

- Tiklīdz šeit viss būtu nokārtojies, es par tevi uz Omānu tūlīt būtu nosūtījusi izpirkuma maksu! Nekavējoties. Tu pat nebūtu paspējusi pierast pie savas laimes. Katru vakaru jauns kavalieris!

Viņa gandrīz jau sāka apskaust pašas kalponi.

- Kāpēc izpirkt? Lai es šeit parādītos un izstāstu patiesību?

- Ak, liecies mierā, kam tu esi vajadzīga ar visu savu patiesību! Kā vārds šeit ir svarīgāks? Kam visi noticēs?

- Daudzi redzēja būri pie rājas, - sacīja Doroteja. - Laikam arī jūsu virsnieki.

- Nu, ko tu runā! Tev nav ne jausmas, kādas skumjas es piedzīvoju! Mana sirds apgriezās, kad ieraudzīju šo būri. Bet es tik ļoti cerēju, ka tu atradīsi savu laimi pie saimnieka dēla.

- Man gan neviens nepajautāja.

Te nu Regīna kļuva nopietni dusmīga.

- Pasaki, ko tad tu īsti gribi?! - Viņa kliedza. - Es tevi saucu? Es tevi meklēju? Tu ierodies šeit un dodies tieši pie mana vīra, mēģini savaldzināt to stulbeni Stjuartu... Saki kāpēc tev tas viss ir vajadzīgs?

- Bet ko tad man vajadzēja darīt? - iekliedzās Doroteja, kura arī kļuva pa īstam dusmīga. - Ko vēl man bija jādara, kad aizbēgu no arābu kuģa un klīdu pa Birmas graustiem? Es baidījos ... Par laimi, mana māte man iemācīja birmiešu valodu ...

- Un kur tu slēpies? Publiskajā namā?

- Nē, klosterī. Es klosterī biju kalpone.

- Nu tad paldies Dievam! Ceru, ka tu neesi atteikusies no kristietības?

- Man neko tādu nepieprasīja. Bet galu galā es tur neizturēju. Es taču neesmu birmiete. Esmu angliete. Un es nolēmu atgriezties pie jums, kundze, neskatoties uz to, ka jūs man tik gauži nodarījāt pāri.

- Tas viss ir pagātnē, pagātnē, pagātnē! - Regīna viņu pārtrauca. - Tu man esi piedevusi, un es piedodu tev.

- Par ko tad man? - Doroteja neizturēja un gandrīz visu sabojāja. Regīna sarauca pieri, bet tad pagriezās pret atvērto logu. Uzķērusi aiz loga kustību, viņa metās pie tā kā vanags baloža izskatā un meta ar glāzi. No aiz loga atskanēja bļāviens.

- Tā tev arī vajag! Nav ko noklausīties! - Regīna kliedza ziņkārīgajam, kuram ar glāzi bija trāpījusi pa galvu.

No loga Regīna jau atgriezās kā labsirdīga saimniece, kura pēc ilgām meklēšanām beidzot atradusi vienu no savām labākajām lietām un tāpēc uzskata, ka pasakaini paveicies.

- Bet tagad izmazgāsim man matus, - viņa teica. - Man tik ļoti pietrūka tavu roku.

Un Doroteja iekšēji atviegloti nopūtās, jo viņas plāns, kaut arī ļoti riskants, kā tas šķita Bo Nurijam, izrādījās pareizs. Kad Regīnai nedraudēja briesmas, viņa pret savām lietām bija laipna.

* * *

Jau pusdienās, kur izņēmuma kārtā tika uzaicināta arī misis Vitlas istabene, kura ar tādiem piedzīvojumiem bija aizbēgusi no vietējo mežoņu nagiem, Doroteja izdzirda dīvainus jaunumus.

Kad viņas iztaijāšana beidzās un saruna pievērsās citām problēmām, izrādījās, ka vissvarīgākā no tām bija gaidāmā tiesa.

Doroteja uzreiz nesaprata, par ko ir runa, un tikai pēc vakariņām, kad Regīna nolēma padalīties ar Doroteju dažos jaunumos, viņa uzzināja, kas noticis viņas prombūtnē.