Ļaunuma spogulis

Izrādās, ka "Glorijas" jūrnieku gūsts nebija tik ilgs, kā to varēja sagaidīt. Revinjonas salas platuma grādos "Drednauts" sastapās ar portugāļu brigu, ar kuru padalījās ar ziņām no Eiropas. Bet no portugāļu kapteiņa angļi uzzināja par "Glorijas" un tās komandas likteni. Tad tika nolemts izmainīt kursu un tuvoties Francijas īpašumiem, cerot, ka neviens pirāts, pat pats drosmīgākais, neuzdrošināsies uzbrukt angļu līnijkuģim.

Šeit, uz kuģu ceļa, "Drednauts" uzsāka korsāra gaitas, kas tam labi padevās - jau trešajā dreifēšanas dienā uz ziemeļiem no Malī ostas "Drednauts" apturēja franču kuģi, arestēja to un nosūtīja laivu ar parlamentāriešiem uz Revinjonu. Uz arestētā kuģa klāja atradās daudz cienījamu pasažieru. Ievietojis visus tilpnē, komandors Stouns ar prīzes komandu nosūtīja trofeju uz Malī ar paziņojumu, kurā bija teikts, ka "Drednauts" plāno turpināt korsāra darbu, līdz tiks atgriezti sagūstītie angļi. Kapteiņa aprēķini izrādījās pareizi. Pēc sešām dienām prīzes kuģis atgriezās tikšanās vietā, atvedot visus gūstekņus. Paliekot uzticīgs dotajam vārdam, angļu kommodors atlaida francūžus un turpināja ceļu, saprotot, ka pašu "Gloriju" neatgūs - tad šajās vietās vajadzētu medīt frančus sešus mēnešus, lai savāktu prīzi pietiekamu apmaiņai.

Tātad, kaut arī ar nokavēšanos, "Drednauts" ieradās Rangūnā, nesot uz klāja nelaimīgos "Glorijas" virsniekus un matrožus, kuri bija izdzīvojuši kaujā un gūstā.

Faktorijā ieradās arī doktors Strengls, Aleks Fredro un, protams, pulkvedis Blekberijs. Viņi visi atradās uz "Drednauta" klāja, jo viņu liktenis vēl nebija izlemts.

- Kā tā, nav izlemts? - Doroteja brīnījās.

- Ah, - Regīna atvairījās. - Tās ir vīriešu darīšanas. Bet man jāsaka, ka viņiem draud lielas nepatikšanas.

- Bet kāpēc?

Tāpēc, ka pastāv uzskats, ka kapteinis Ficpatriks un viņa virsnieki ir vainīgi pie tā, ka "Glorija" nonāca ienaidnieka rokās. Galu galā "Glorija" bija labāk apbruņota nekā korsārs Surkufs, tai bija vairāk ieroču un jūrnieku. Galvenais gan ir tas, ka tās tilpne bija pilna ar mortīrām, kas tik nepieciešamas karam pret Birmu. Tas viss ir zudis, un Rangūnas un Pegu iekarošana kļūst visai problemātiska! - Tā Regīna arī pateica: problemātiska! Tas bija jauns modes vārds.

- Un jūs tam ticat, misis Vitla?

- Cik reizes es tev esmu teikusi: kad mēs esam vienatnē, sauc mani par Regīnu. Es negribu justies kā tava vecmāmiņa. Publiski es tev esmu misis.

- Vai jūs tam ticat, Regīna?

- Protams. Kāpēc viņi ļāva sevi uzvarēt un apdraudēja manu un tavu dzīvību?

Regīnas lielās acis dega, it kā viņa no augšas būtu ieraudzījusi medījumu. Viņa no sirds ienīda Ficpatriku un viņa virsniekus. Un tas bija kaut kas jauns.

Vispār gan leitnants Artūrs Stjuarts, tajā pašā vakarā Dorotejai visu paskaidroja.

Viņš uzaicināja pastaigā pa krastmalu. Tiesa, lūdzot misis Vitlai atļauju.

- Kas vēl nebūs! - Regīna protestēja. - Un, ja nu kāds ieraudzīs, ka jūs pastaigājaties ar guvernanti? Un par to uzrakstīs jūsu vecākiem?

- Mani vecāki atbildēs, - Stjuarts atsaucās, - ka viņi lepojas ar mani, jo visi cilvēki ir vienlīdzīgi Dieva priekšā.

- Vai jūs esat papists, leitnant?

- Jā, es esmu katolis, misis Vitla, bet šīs problēmas, mūsu valstī, par laimi, jau sen atrisinātas.

- Staigājiet, staigājiet, es tikai pajokoju, - Regīna apžēlojās.

Viņi gāja gar krastu augšup pa upi, prom no noliktavām un piestātnēm. Tur stāvēja klosteris, no kura sākās klusa ciemata iela - nevarēja nojaust, ka tā pavisam netālu no skaļās Rangūnas ostas.

No rīta Stjuarts bija pabijis uz "Drednauta" un tur ticies stūrmani Fredro. Viņš pastāstīja, ka Doroteja atradusies, un, acīmredzot, Alekss nespēja apslēpt prieku, kas izraisīja greizsirdības dūrienu Stjuarta sirdī, kurš tomēr bija tik pašpārliecināts, ka šādi dūrieni netraucēja labsirdīgi sarunāties ar neveiksmīgajiem sāncenšiem. Bet visi viņa sāncenši noteikti bija starp zaudētājiem.

- Kāpēc mana kundze priecājas par to, ka nolemts tiesāt kapteini Ficpatriku un pārējos virsniekus? - taujāja Doroteja.

- Vēlies patiesu atbildi vai diplomātisku? - leitnants jautāja.

Viņi apsēdās uz zemās akmens sienas, kas bija ap klosteri. Kāds zēns piegāja pie viņiem un ar atvērtu muti skatījās uz ārzemniekiem. Tad viņa māte pieskrēja un, birmiešu valodā atvainojusies, aiznesa mazuli. Stjuarts iesmējās.

- Es gribu, lai jūs man pateiktu visu patiesību, - sacīja Doroteja.

- Bet pie savas kundzes ar to neskriesiet?

- Nē, - Doroteja vienkārši teica.

- Šādām acīm nevar atteikt, - Stjuarts nopūtās. Vispār viņš pats vēlējās padalīties ar viņam iepatikušos meiteni, galvenajās Rangūnas tenkas.

Stjuarts nenoliedza sev prieku pieskarties Dorotejas kailajam elkonim un, zinot, ka tagad viņa neiebildīs, sacīja: