Ļaunuma spogulis

- Ma Doro, - viņš teica, - es tevi atstāju, jo tu runāji ar šo viltīgo tirgotāju un tulkoji man. Es gribu saprast, ko viņš patiesībā domā.

- Es domāju, ka viņš meklē savu labumu. Viņam vajag ar tevi tirgoties ...

- Domāju gan! Kādēļ tad viņš ieradies? Viņš sapirks man rubīnus par puscenu!

- Un tu pārdosi?

- Nu, ne jau par puscenu... - tēvocis iesmējās.

- Vai tu arī domā, ka angļi atteikušies no idejas par Rangūnas iekarošanu? - Doroteja jautāja tēvocim.

- Neesmu pārliecināts, - karalis atbildēja. - Viņu kuģis "Drednauts" ir atvedis daudz karavīru. Ko tagad ar viņiem iesākt? Barot viņus un vest atpakaļ? Tas ir tik nepraktiski ...

- Un es arī domāju, - sacīja karaļa māsasmeita, - ka misteram Vitlam nav izdevīgi atteikties no šī kara. Galu galā viņu var padarīt par vainīgo, ka karš nav izdevies. Tātad, ir jāatrod citi vainīgie, bet vēl labāk - jāieliek Anglijas karaļa kabatā jaunu provinci. Es pazīstu viņa sievu, viņa man stāstīja, cik viņš ir godkārīgs. Viņš baidās, ka laiks iet uz priekšu, bet viņš palaiž garām savu lielo uzvaru...

- Bet viņam nav lielgabalu, - sacīja karalis.

- Es, protams, neesmu karotāja, - attrauca Doroteja, - bet vai tad nevar šaut ar kuģa lielgabaliem?

- Nevar. Tie ir tā izgatavoti, - skaidroja tēvocis, - ka nevar ripot pa zemi. Riteņi ir pārāk mazi, tik mazi, ka uz tiem var uzlikt lielgabalu un tikai paripināt pa gludo klāju.

Doroteja aizgāja gulēt, bet naktī viņa pamodās no tā, ka bija atrisinājusi šo problēmu. Žēl, ka nevar aizskriet cauri pilij uz tēvoča guļamistabu, nevar pamodināt karali ... Viņa līdz rītausmai nomocījās bez miega, un ar pirmo saules staru aizsūtīja pie karaļa kalponi ar lūgumu pēc tūlītējas sanāksmes.

Bo Nurija pats aizgāja uz princeses paviljona verandu.

- Kas nu atkal noticis? Kaut kas nopietns, meitenīt?

- Saki man, bet paši lielgabali, paši viņu stobri, vai tie ir vienādi gan jūras, gan sauszemes ieročiem?

- Jā, - karalis piekrita. - Un tikai tāpēc tu mani pasauci?

- Vai tiešām tu nesaproti, cik tas ir svarīgi? Bet ja mēs izgatavosim šiem lielgabaliem lielus riteņus, vai tie kļūs par sauszemes?

- Man jāparunā ar saviem lielgabalniekiem, bet es domāju, ka to var izdarīt.

- Vai tu zini, cik lielgabalu  ir uz "Drednauta"?

- Nē.

- Sešdesmit četri lielgabali! Un, ja misters Vitls tiem izgatavos riteņus, tad viņa karš varētu izrādīties veiksmīgs!

- Bet to ir grūti izdarīt ...

- Bet, ja esi iedomājies, to taču var darīt?

- Var.

- Tad tev tūlīt jāsūta uzticams cilvēks, kurš novēros, vai no "Drednauta" tiek noņemti lielgabali, vai tie tiek pārvesti uz sauszemi, vai tiem faktorijā jau netiek izgatavoti riteņi.

- Kā tad to redzēsi! Galu galā, ja angļi arī darīs ko tādu, tas būs liels noslēpums. Aiz faktorijas augstajām sienām.

- Vai tiešām tev nav neviena, ko tur aizsūtīt?

- Nav neviena... un nav vajadzības.

Karaļa pils, kas sastāvēja no vairākām koka ēkām, apkārt ap galveno ēku, un daudzām mājām un mājiņām kalpiem, sargiem un visiem galminiekiem, sāka mosties. No visurienes bija dzirdamas balsis, pār virtuvēm auga dūmaka ...

- Vai tiešām tu nesaproti, kāpēc es pamodos naktī un vairs nevarēju aizmigt? - Doroteja brīnījās.

- Kāpēc? - tēvocis augstsirdīgi pasmaidīja, redzot, kā meitene satraukusies.

- Tāpēc, ka pirms dažām dienām tu vienkārši kliedzi, kā tev vajag lielgabalus! Vai angļu lielgabali ir sliktāki?

- Ko? .. Nē, tas ir neiedomājami! Kāpēc tu domā, ka angļi izgatavos tiem riteņus?

- Ja viņi tiem izgatavos riteņus, tā būs dāvana tev, mans karali. Tad tev būs tikai jāaiziet uz faktoriju un jālūdz angļiem aizdot lielgabalus, lai aizstāvētos pret birmiešiem.

- Tu runā muļķības!

- Tiešām?

- Kur lai es ņemu cilvēku, kurš iekļūs faktorijā? Viņi nevienu nelaidīs iekšā.

- Un arī mani?

- Kā tā, tevi? Ko tu ar to domā?

- Es esmu gatava nospēlēt pazudušās un atrastās misis Vitlas kalpones lomu.

- Bet viņa taču tevi pārdeva verdzībā!

- Ja es to neatcerēšos, kurš tad to atcerēsies? Vai domā, ka Regīna kādam atzīsies šādā zemiskumā?

- Nē, ar tevi es nevaru riskēt! Tevi var nogalināt!

- Labāku spiegu par mani tev neatrast!

- Es nevaru riskēt ar Ligonas princeses dzīvību! Un es nevaru pat lūgt Ligonas princesei būt šīs zemiskās nodevējas kalponei.

- Domāju, ka labāk man izbraukt rītdien agri, - sacīja Doroteja. - Tu man izstāstīsi, ar ko varēšu sazināties Rangūnā. Ar U Džammapadu? Vai ar armēņu tirgotāju?

- Nē, tu nekur nebrauksi!

- Mans tēvoci un mans karali! Tu pats teici ka runa ir par Ligonas likteni!

- Es baidos par tevi! Es tevi atradu tik nesen un vienkārši esmu tevi iemīlējis kā meitu...

- Bet neviens nedrīkst zināt par manu ceļojumu uz Rangūnu, - Doroteja brīdināja.

- Izņemot Bo Pinjazottu, - Bo Nurija atkāpās rezerves pozīcijās. - Viņš pavadīs tevi uz Rangūnu un paliks tur, lai palīdzētu tev briesmu gadījumā.

- Labi, - Doroteja piekrita.

Un iekšēji pasmaidīja: pat ja vecais ģenerālis dienas un naktis pavadītu pie faktorijas žoga, viņam nebūs nekādu iespēju tam pārkāpt, ja notiks kaut kas slikts...