Ļaunuma spogulis

Doroteja devās līdz kraujai, kas veda uz upi. Tās troksnis apslāpēti šalca no lejas. Kliedza nakts putns ... Mēness un zvaigznes atspoguļojās upē, un šķita, ka tā ir sudraba lente, kas veidota no zvaigznēm. Netālu no upes kā rūsgans punkts mirguļoja ugunskurs. Un Dorotejai šķita, ka pat redz krastā stāvošus zirgus. Tur noteikti sargāja ganāmpulku gani, viņa nodomāja.

Doroteja atgriezās ciematā, taču nevēlējās iet atpakaļ lielās mājas aizliktajā smakoņā. Un miegs bija aizbēdzis ... Ja vien nebūtu bijis tik auksti! Svaigais gaiss bija ledains, gluži kā decembrī Londonā. Doroteja iekāpa peļķē, kas palika pēc pēcpusdienas lietus, zem viņas kājas nobrīkšķēja plāna ledus garoza. Ne velti birmiešiem tik ļoti nepatīk kāpt kalnos un viņi cenšas kalniešus savā starpā sanaidot, lai tie būtu vāji un padevīgi.

 no lielās mājas iznāca veca sieviete un sāka kurināt uguni lielā ar akmeņiem izklātā pavardā. Drīz viņai pievienojās vēl viena - viņa no tuvējā strauta atnesa ūdens katlu. Ciemats modās rītausmā. Neviens nepievērsa uzmanību Dorotejai, kura priecājās, ka varēja aiziet agri.

Brokastojot lielajā mājā ar sievietēm, viņa jautāja kaimiņienei:

- Tie ir jūsu ciema zirgi tur lejā pie upes?

- Nē, - sieviete atbildēja, - tie ir svešinieki.

- No Lidži, - piebilda vecā sieviete, kura sēdēja tālāk no Dorotejas.

- Viņi jāj aiz tevis, - piebilda trešā sieviete.

Doroteja kļuva piesardzīga - kam vajadzētu viņu izsekot?

Viņa pacēla pie acīm gredzenu - lielajā mājā bija krēslaini.

Gredzenā esošais akmens netumsa. Bet tas vēl neko nenozīmēja. Galu galā šie cilvēki bija tālu no viņas - gredzens, iespējams, nebija uztvēris briesmas.

- Ko viņiem vajag? - Doroteja gribēja to pateikt pie sevis, bet izrādījās - pateica skaļi.

- Viņi tev seko jau sen, - teica viszinošā vecene, - no pašas Lidži, bet netuvojas. Viņi nevēlas, lai tu viņus redzētu. Esi uzmanīga, princese.

Ak Kungs, pat to viņi šeit zina!

- Kalnos pat putni iznēsā ziņas, - iesmējās jauna sieviete, kas baroja bērnu ar krūti, nojaušot Dorotejas apjukumu, visi pārējie pievienojās viņas smiekliem. Viņi negribēja apvainot viešņu vienkārši nesaprata, kā var nepamanīt tik vienkāršas lietas.

Doroteja piecēlās.

- Esmu ceļā uz vietu, kur pirms piecdesmi vai sešdesmit gadiem notika dēmonu kauja, - viņa teica. - Kas man parādīs ceļu tur?

- Pa to ceļu sen neviens nestaigā. Tā ir slikta ieleja, nāves ieleja, - sacīja vecene. Viņa uz nokārušās un kailas krūtis noslaucīja ar sezama eļļu taukainos pirkstus. Šeit cilvēki nemaz nebaidījās no aukstuma.

- Jūs tikai parādiet man ceļu.

Vecene pateica sievietei, kura baroja bērnu, iziet ar Doroteju ārā. Viņām sekoja zēni. Pie slitas zēni atraisīja princeses zirgus, un sieviete  pieturēja kāpsli, Dorotejai kāpjot seglos. Bērns sāka raudāt, viņš nebija pabarots pietiekami.

Zēni pavadīja Doroteju līdz izejai no ciemata, līdz vārtiem dzīvžogā, kas pasargāja labību no mežacūkām un briežiem. Doroteja cerēja, ka sekotāji nav pamanījuši, ka viņa jau ir ceļā.

Taka, sākotnēji nomīdīta, acīmredzot, ciemata ļaudis staigāja pa to dažādās darīšanās tuvākajā apkārtnē, pamazām kļuva šaurāka, lūk tās vidū jau aug jauni bambusa dzinumi, tālāk to bija izbēris neliels zemes nogruvums. .

Zirgi gāja piesardzīgi, nedroši.

Vienu vai divas reizes, izjājot cauri atklātiem klajumiem, Doroteja apstājās lai pārliecinātos, ka viņai neseko. Bet neko nedzirdēja un nepamanīja.

Visbeidzot, taka šķērsoja grēdu pa lēzenu gravu starp divām slīpām virsotnēm, un tās priekšā, spraugā starp varenajiem, bet vēja izliektajiem kokiem pavērās ieleja, kur kādreiz bija karojuši dēmoni.

Ieleja bija klusa un mierīga - pār to nepacēlās neviena dūmu strūkliņa, neviena terase nebija apstādīta ar rīsiem vai miežiem, neviens ceļš vai taka nepārtrauca meža neskartību: daba musonu mežos aizdziedē visas cilvēka tai nodarītās brūces jau pēc dažiem gadiem.

Dorotejai pēkšņi radās kāda cita klātbūtnes sajūta, it kā būtu pamodusies iekšēja balss, pamodusies satraukti, tā neko neteica, bet tikai mudināja, lai viņa ātrāk nokāptu ielejā, ātrāk atrastu vajadzīgo un ātrāk atgrieztos atpakaļ grēdas, kas aptvēra ieleju, aizsardzībā.

Tomēr zirgi pa stāvo nogāzi pa tikko pamanāmu taku nevarēja steigties. Tāpēc, kaut arī iekšēja brīdinājuma satraukta, Doroteja nokāpa lēnām, izjūtot briesmas, kuras neradīja kāda cita klātbūtne, bet gluži pretēji - klusums, kas valdīja ielejā. Likās, ka pat visi putni aizlidojuši no šejienes, mežs bija tik kluss, bet augi, jo zemāk nokāpa Doroteja, jo vairāk viņu pārsteidza ar neparasto lapu izmēriem un formu. Likās, ka ļaunie gari šeit sacentušies izsmieklā par parastajām augu formām. Bija nepatīkami, kad zari pieskārās, kad nācās ieelpot smago smaržu, kas izdalījās no zemes, pārklātas ar daudzkrāsainiem ķērpjiem.