Ļaunuma spogulis

Uz upi atskrēja ģenerāļa nepilnvērtīgais, kurlmēmais dēls Nga Din. Viņš tika uzskatīts par karaļvalsts stiprāko bruņinieku, ar to lepojās, mīlēja cīnīties, bet Bo Pinjazota, kaut arī mīlēja viņu, bija sarūgtināts, ka dēls nekad nekļūs par karavadoni.

Bo Pignazotta ar žestu pavēlēja dēlam atnest princesei bļodu ar aukstu ūdeni.

- Dzer, kundze, - viņš teica. - Tu esi bāla. Tu esi nogurusi. Tev ir grūti medīt kopā ar vīriešiem.

- Nē taču! - Doroteja nekavējoties atbildēja.

Vecais karotājs iesmējās.

- Birmiešu meitenes nekad nedodas medībās kopā ar vīriešiem, bet Ligonas un kalnu cilšu augstdzimušās meitas prot medīt tāpat kā vīrieši. Neuztraucies, tu arī mācīsies. Galu galā tu to nemācījies angļu valstī?

- Nemācījos. Bet vai tad es slikti jāju uz zirga?

- Un arī to tu iemācīsies, - ģenerālis izvairījās no atbildes.

Un tad Doroteja uzminēja - protams, viņa zina, ko teikt tēvocim!

- Bet tu pats biji tur, kaujas vietā? - Viņa jautāja Bo Pinjazottam.

- Kāpēc lai es būtu tik sliktā vietā? Labāk nomirt kaujā, kā tas ir ierakstīts manā horoskopā, nekā ciest no slimībām.

- Vai kāds tur ir bijis?

- Bija tādi, kas tur iemaldījās nejauši.

- Un visi nomira?

- Par visiem nemācēšu teikt.

Nga Dins stāvēja tuvu, ielūkojās uz viņa lūpu kustībās, bet visu nesaprata un tāpēc dusmojās.

- Tātad kāds tomēr ir palicis dzīvs? - Doroteja taujāja.

- Droši vien, - ģenerālis atbildēja.

- Un Lidži?

- Nē, es tādus cilvēkus Lidži nepazīstu.

"Bet varbūt radiācija jau ir izstarojusies tur, nokritusi līdz robežām, kuras spēj izturēt cilvēks?" - “Par ko es domāju? Es nevaru domāt ar vārdiem, kurus nezinu. Radiācija ir vārds ... ar kuru apzīmē indi. Jā, gaisa inde, ar kuru saindējās tie cilvēki. Laika gaitā inde samazinās un pamazām izzūd. Bet vai es labi apdomāju par ieroci tēvocim? Nē, tas ir bīstami, viņš nevar lietot ieroci, kuram nav gatavs. Tātad mēs zinām citu veidu, kā tur nokļūt? Varbūt tev aizbēgt, Dorotej? " - "Priekš kam?" "Lai nokļūtu džungļos un atrastu to, kas mums jāatrod." "Es nevēlos nomirt džungļos no tīģera nagiem vai mežonīgo cilšu bultām. Es esmu Ligonas princese!" “Ak, kāda, pie velna, tu princese! Tu esi Londonas meitene..." - "Neuzdrošinies tā teikt. Es negribu doties uz šo indes pilno vietu, tevis dēļ, kas mani pat nevērtē penija vērtībā...” - “Piedod, Dorotej, es esmu tu pati!” - “Tā nav taisnība, tu esi cita persona, kas iekļuvusi manās smadzenēs. Ej prom! Ej prom, es tev pavēlu! "

Un iestājās klusums. Nē, ne ārā - ārā joprojām šalkoja priedes, noliecies, vecais ģenerālis jautāja: "Vai ar tevi viss labi, princese?" klusums valdīja Iekšpusē - tā, otrā būtne, bija pazudusi...

* * *

Stundu vēlāk pie pārējiem medniekiem atgriezās Ligonas karalis. Uz zirga muguras priekšā bija pārmests neliels briedis. Bo Nurija bija apmierināts ar sevi un sāka izsmiet radus un draugus, kuri nemāk medīt un kuriem labāk sēdēt mājās. Tie atjokojās, jo jau bija iedzēruši rīsu degvīnu un paēduši. Neviens no viņiem nebaidījās no karaļa. Un karalis saprata, ka tagad viņš nav tiem pavēlnieks - viņi ir paši sev saimnieki.

Bo Nurija nedzēra degvīnu, viņš jau bija atgriezies pie raizēm un sliktajām domām, taču viņam nebija neviena, ar ko parunāt, izņemot savu māsasmeitu, jo pārējie bija piedzērušies vai, tāpat kā Bo Pinjazotta, veci cilvēki un aizmiguši uz no pilsētas līdzpaņemtajām ādām.

Arī Doroteja vēlējās parunāt ar karali.

- Tēvoc, - viņa teica, - tavā zemē, kā man teica, esot noticis karš starp svešiniekiem, kuri atlidoja no zvaigznēm.

- Par ko tu runā? - Karalis nolauza plātsmaizes gabalu un uzdzēra tam kalnu alu.

- Daudzi man ir stāstījuši. Pat cienījamais Bo Pinjazotta.

- Vecais galīgi prātu izkūkojis.

- Es viņu pasaukšu, un viņš visu atkārtos.

- Es zinu, par ko viņi visi pļāpā. Ļaunie gari šeit bija pirms piecdesmit gadiem. Tad viņi aizvācās uz elli.

- Vai tu tici ļaunajiem dēmoniem?

- Kā lai netic viņiem, ja viņi dzīvo visur? Ja ļaunie nati dzīvo katrā lielā kokā, katrā pamestā mājā?

- Es neticu ļauniem natiem, bet es ticu ļauniem cilvēkiem.

- No kurienes tad viņi uzradās?

- No savas zvaigznes.

- Tad vēl jo vairāk viņi ir nati. Pieņēmuši cilvēku izskatu. Tā notiek. Šādi dēmoni ir īpaši bīstami.

- Bet viņi karoja savā starpā.

- Natu nekaunībai un ļaunprātībai nav robežu.

- Man teica, ka tur palikuši viņu ieroči.

- Var jau būt.

- Vai tie mums nevar būt noderīgi?

- Dēmona ierocis cilvēkam nevar būt noderīgs.

- Mēs neesam redzējuši dēmonus, neredzējām viņu kauju, neredzējām ieročus! - Doroteja bija sašutusi. - Pat brīdī, kad mums nepieciešama palīdzība no jebkuras puses, kad mums vajadzīgi ieroči, tu negribi tos meklēt. Paskatieties vien!

"Tas ir pārāk bīstami.

- Bīstamāk par Bodopai armiju?

- Es nezinu, Ma Doro ... es nezinu. Un tu man esi svešiniece. Tu nebaidies no dieviem. Varbūt tev ir savi - angļu dievi?

- Es došos turp. Es domāju, ka pēc viņu kara tur palikušas lietas, kas mums var noderēt.

- Neuzdrīksties! Tur slēpjas nāve! Pat putni tur nelido.