Ļaunuma spogulis

- Tā nav burvestība. Tā esi tu pati... tā esmu es pati. Kāds kuģis? Man par to jājautā tēvocim un Bo Pinjazottam. Vietējie cilvēki zina, kas pirms piecdesmit gadiem notika kalnos. Man tur jāatrod trīs lietas - Ļaunuma Spogulis, Draudu Gredzens un Varas Kronis. Tās atradās uz šī kuģa. Es nezinu nekādu kuģi. Protams, ka nezinu, bet man tas jāatrod ...

Abas balsis viņas galvā visu laiku sajaucās, nebija iespējams saprast, kurš un kad runā. Vai nu tā ir pati Doroteja, vai kāds cits.

- Vai kāds šeit ir? - Doroteja skaļi teica.

Krasts bija tukšs - tālu, nogāzē, kalpi gatavoja ēdienu, un mednieki atpūtās, sarunājās, gaidot karaļa atgriešanos.

Balss apklusa. Bet vēlme palika.

Vēlme atrast kuģi, lidojošu kuģi... Tādu nav pat grāmatās.

- Kas tu esi, tu, kurš ar mani runā? Doroteja sev jautāja.

Bet atbildes nebija, jo iekšējā balss esi tu pati. Un pati uzdevi sev jautājumus.

Smagnējais sirmais Bo Pinjazotta nokāpa pie ūdens. Pēc cilts paraduma viņa mati bija noskusti priekšpusē līdz pusgalvai, un aizmugurē sapīti garā, pelēkā bizē. Tāpat bija sapītas ūsas, kas nokarājas no mutes kaktiņiem un lika komandierim izskatīties pēc veca sama.

Maisā pie jostas viņš nēsāja līdzi visu, kas medniekam varētu būt vajadzīgs ceļā. Tagad viņš izņēma koka bļodu un no Kangemas iesmēla ūdeni. Viņš dzēra ar atmestu galvu, uz ādas apvalka izlija ūdens. Padzēries, viņš jautāja:

- Vai Ma Doro vēlas padzertiesi?

- Nē, paldies, tēvoc, - sacīja Doroteja. Šādi uzrunājot veco karotāju, viņa uzsvēra savu cieņu pret viņu.

- Kāpēc tu sēdi vienatnē? Vai tu izvairies no mums, mežoņiem?

- Tā nu gan nav taisnība, es tā nedomāju ... Saki man, tēvoc Pinjazotta, vai tā ir taisnība, ka pirms daudziem gadiem šajā apkārtnē no debesīm nolaidās kuģis?

- Kā tu to zini?

- Man stāstīja kalpones.

- Nav labi par to runāt. Tā domā arī klostera poundži. Tie bija mežonīgi elles sūtņi. Kāpēc mums tādi jāzina?

- Bet kas notika? Negriez muguru, tēvoc, jo es tik un tā uzzināšu.

- Te nav noslēpuma... Vienkārši par to nerunā. Pirms piecdesmit gadiem Ljungas ielejā, tieši aiz šiem kalniem, nolaidās ļaunuma trauks. Tā to nosauca vecajie. Daži devās uz turieni, lai palūkotos, kas tas par apaļu trauku nolaidies no debesīm. Bet tie, kas aizgāja, neatgriezās neviens. Dēmoni, kas atradās traukā, nogalināja mūsu cilvēkus.

- Bet pēc tam?

- Viņi pie mums ilgi nepalika.

- Viņi aizlidoja?

- Daži aizlidoja. Maz. Citi palika ...

- Un kas tālāk?

- Tad viņi sāka savā starpā karot.

- Kāpēc?

- Ļaunie dēmoni nestāsta cilvēkiem, kāpēc viņi karo. Bet uz kalniem nokrita nakts, un tie, kas atradās tuvu viņu kaujas laukam, apmira.

- Cilvēki nomira?

- Daži ciemati ir tukši joprojām. Tur tu redzēsi tikai tukšas mājas. Cilvēki apmiruši.

Dorotejā valdīja izpratne par to, ko stāstīja Bo Pinjazotta. Viņa zināja par dirižabļiem daudz vairāk nekā visi Ligonas iedzīvotāji kopā, taču nevarēja saprast, no kurienes šīs zināšanas nāca. Galu galā neviens viņai nebija stāstījis, ka tur, tālu debesīs ir citas zemes, uz tām dzīvo citi cilvēki, ka uz Kangemas ieleju atidoja nevis ļaunie dēmoni, bet gan kādas tālas zvaigznes iedzīvotāji, kas pirms tam bija nozaguši pie sevis, mājās, dažus maģiskus priekšmetus. Un tad, acīmredzot, viņi tos atstāja šeit. Tā kā uzvarētāji kaujā, kas uzliesmoja džungļos, nedomāja par trofejām - viņi steidzās ko nes kājas prom no ļaunuma, kas nāca no ieročiem. Un kas ir pārsteidzošākais, ka Doroteja zināja, ka šo atnācēju ieroči ir indīgi un izplata gaisā savu indi, kas nogalināja ne tikai vairāku kalnu ciematu iedzīvotājus, kuriem bija nelaime dzīvot kaujas lauka tuvumā, bet arī mežā palikušas šīs indes pēdas. Pat šodien cilvēki nevar tur uzturēties ilgu laiku. Nav brīnums, ka vietējie iedzīvotāji baidās no šīm vietām un nekad tur nedodas medībās. Un arī ciematos atkal neapmetas. Bet tas, kurš pārnakšņoja tukšajā mājā, noteikti saslima un nomira ... Bet kāpēc gan viņai būtu jāiet uz tik sliktu vietu? Kas viņai daļas gar Ļaunuma Spoguli un Varas Kroni?

Šo jautājumu Doroteja sev uzdeva nevis tāpēc, ka baidījās vai nevēlējās redzēt no citas zvaigznes atlidojušo atnācēju kaujas lauku. Bet viņa neredzēja saprātīgu iemeslu, kāpēc viņai vajadzētu tur doties. Bet iekšējā balss, kas vienmēr bija klāt pārdomās un sarunās, nez kāpēc nenāca palīgā, it kā būtu apmierināta ar viņas piekrišanu doties džungļos un atrast trīs maģiskos priekšmetus ... "Vai es drīkstu pateikt patiesību savam tēvocim?" “Nē, viņš nesapratīs, par ko es runāju, viņš nolems, ka  esmu ļauno dēmonu apsēsta, kas dažkārt pārņem cilvēka dvēseli un padara viņu nenormālu. Tad man nekad neiekļūt mežā. " "Bet varbūt man nav jādodas uz turieni?" - Nē, Dorotej, tev tas jādara. Sevis pašas dēļ. " - "Kāpēc?" - "Tici man!" - "Kam? Un kāpēc?" - "Mēs palīdzēsim citiem cilvēkiem..."

Doroteja ar plaukstām saspieda deniņus, strīds ar sevi, viņu nobiedēja - varbūt viņa tiešām jūk prātā?