Ļaunuma spogulis

Ūdens uztvēra Doroteju un pāri akmeņiem aizvilka, iespējams, divdesmit soļus, līdz apdullinātā meitene spēja, atsitusies pret no ūdens paceļošos akmeni, tam pieķerties ar brīvo roku.

Ledainais ūdens sitās ap ķermeni, mēģinot atraut Doroteju no akmens un aizvilkt tālāk uz leju, bet tad Doroteja, atspiedusies ar vēderu pret akmeni, pacentās piecelties kājās. Viņai tas izdevās.

Un, kad viņa piecēlās, izrādījās, ka ūdens nesasniedzas viņai pat līdz viduklim, citādi Doroteja nebūtu varējusi noturēties tādā straumē.

Bet to redzēja arī trakais kuilis ar garajām kājām. Izrādās, ka viņš skrēja pakaļ Dorotejai gar krastu un apstājās, sastinga, ūdens malā, rēcot kā lācis - tikai pārdesmit soļu attālumā no Dorotejas.

Viņš nemaz nedomāja ļaut viņas dvēselei nožēlot grēkus. Mīņājoties, mežakuilis iekviecās, ar katru soli ienākot nedaudz dziļāk ūdenī.

- Ej prom! Doroteja viņu uzkliedza. - Tu tāpat pie manis netiksi. Un, ja arī tev tas izdosies, es pārskriešu uz otru pusi.

Doroteja paskatījās atpakaļ - tas, otrs krasts nebija tālu, to no meitenes atdalīja trīs metrus plata, dziļa, putojoša, un šausmīgi ātra straume.

Kuilis pasmaidīja.

Vismaz tā šķita viņa upurim - viņa redzēja, kā viņa lūpas nodrebēja, vēl vairāk atsedzās ilkņi.

- Nu, ko tu gribi no manis? Tu taču neēd cilvēkus?

Un tad kuilis, kurš, iespējams, vienkārši nespēja paciest cilvēkus, spēra vēl vienu soli uz priekšu - seklajā ūdenī. Viņš bija apņēmības pilns nokļūt pie Dorotejas.

Tiklīdz viņš paspēra otro soli, no aizmugures atskanēja kliedziens:

- Hei! Apgriezies!

Neskatoties uz ūdens čalošanu, kuilis sadzirdēja saucienu un strauji apgriezās.

No krūmiem iznāca Bo Pinjazotas kurlmēmais dēls Nga Dins  ar musketi rokā.

Viņš uzreiz izšāva uz kuili.

Tas sagrīļojās no šāviena, bet nenokrita, bet sāka apgriezties, lai dotos uz krastu un mestos virsū šāvējam.

Nga Dins nometa musketi, kuru viņš vienalga nebūtu paspējis pielādēt, un izvilka no maksts  dunci.

Bet tad sekojot jaunajam karotājam no krūmiem iznāca vecais Bo Pinjazotta. Viņa šāviens, acīmredzot trāpīja mežakuilim acī, uz vietas nogalinot dzīvnieku. Mežakuilis ar visu augumu nokrita uz ūdens un zāles robežas.

Doroteja, stāvot, atspiedusies uz akmens sāka slīdēt pa to ūdenī - pēkšņi vairs neturēja kājas.

Bet Nga Dinam tas šķita ļoti smieklīgi, viņš sāka smieties, rādīdams ar pirkstu uz Doroteju.

Tēvs pienāca no aizmuguress un pastūma viņu uz priekšu.

- Ej, - viņš ar žestu pavēlēja. - Palīdzi princesei.

- Ugu, - teica Nga Dins.

Ne reizi nesagrīļojies, milzis aizgāja dažus soļus līdz Dorotejai, satvēra viņu ap ceļgaliem, pacēla, pārmeta pār plecu un aiznesa līdz krastam, nebeidzot smieties. Bet, kad viņi piegāja pie kuiļa, pārkāpjot pāri briesmonim, spēkavīrs izlikās, ka vēlas nomest Doroteju uz zvēra.

Bet Doroteja nespēja šādus jokus novērtēt, savukārt Bo Pinjazotta uzšāva ar plaukstu mīļotajam dēlam pa pakausi. Tas pakāpās augstāk un nolika Doroteju uz kājām.

Doroteja atspiedās pret vecā ģenerāļa pastiepto roku.

- Kā jūs paspējāt ... Paldies.

- Es nedomāju, ka viņš būtu pie tevis nokļuvis, - Bo Pinjazotta viņu mierināja. - Bet viņš varēja tevi nomērdēt badā. Skat kāds monstrs!? Es tādu nekad agrāk neesmu redzējis, lai gan jau četrdesmit gadus mani uzskata par labu mednieku. Vai tev ir spogulis? No kurienes tāds radies? Atradi to šeit? Savādi. Es tur paskatījos - cilvēku skeleti, dēmoni...

- Dēmoniem nav skeletu.

- Var jau būt. Nu tad cilvēki. Bet karotāji bet spogulis sieviešu.

- Mēs nedrīkstam šeit ilgi uzturēties, - sacīja Doroteja. - Šī ir slikta vieta.

- Mēs zinām, - Bo Pinjazotta atbildēja. - Visi zina. Tikai nedaudzi no šejienes atgriezās dzīvi.

Nga Dins plati un bezjēdzīgi pasmaidīja.

- Es biju domājusi, ka šeit atradīšu mums derīgus ieročus, - sacīja Doroteja.

- Tavs tēvocis mums par to pastāstīja.

- Kāpēc jūs nebaidījāties šeit atnākt?

- Tavs tēvocis un mūsu pavēlnieks mums lūdza.

- Tātad viņš zināja, ka es iešu uz šejieni.

- Viņš teica, ka tu esi spītīga kaķene.

- Es esmu spītīga kaķene - piekrita Doroteja. - Esmu no spītīgo kaķu dzimtas. Bet tagad mums ir jādodas prom. Es jūtu, ka šeit nav labi.

- Pavisam slikti, - piekrita Bo Pinjazotta. - Es to jūtu ar visu ādu. Redzēji kādas šeit koku lapas?

Nga Dins sāka žestikulēt tēvam ar rokām. Bo Pinjazotta pamāja ar galvu un pēc tam paskaidroja Dorotejai:

- Viņš domā, ka mums jāņem kuili sev līdzi. Bet es domāju, ka tas ir velna kuilis.

- Piedevām, ja viņš šeit dzīvojis, tad, iespējams, arī viņš ir saindēts.

Viņi devās atpakaļ uz bambusu mežu. Ligonieši atstāja savus zirgus blakus Dorotejas zirgiem.

- Kā tad jūs man sekojāt, ka es neko nepamanīju! - jautāja Doroteja.

- Mēs taču esam īsti mednieki, - Bo Pinjazotta atbildēja, glaimots par princeses vārdiem.

- Tikai šodien rītausmā es pamanīju jūsu ugunskuru pie upes.

- Un uzminēji?

- Nē, neuzminēju.

Zirgi izturējās nemierīgi, mīņājoties no kājas uz kāju.

- Vai jums ir labs nazis? - Doroteja jautāja.

- Priekš kam?

- Tur, augstu uz bambusa, ir dzelzs gredzens. Es gribu to paņemt.