Ļaunuma spogulis

Tad viņa nolēma, ka, atgriežoties, noņesies ar bambusu, ja neatradīs neko interesantāku, bet tagad dosies mazliet tālāk, kaut vai tāpēc, ka no segliem var nepamanīt lietas, kas ieaugušas zālē.

Doroteja piesēja zirgus pie gredzena ieskautā bambusa stumbra, lai to krūmos nepazaudētu, un gāja tālāk, pašķirdama krūmus un bambusa stumbrus... Un divdesmit soļu tālāk uzdūrās zvaigžņu cilvēka skeletam.

Kāpēc viņa nolēma, ka tas ir zvaigžņu cilvēks?

Viss bija izskaidrojams vienkārši un parasti - viņas priekšā, gandrīz ieaudzis zālē un krūmos, gulēja skelets, kuru meža radības bija apskrubinājušas līdz baltumam, bet uz skeleta palikušas dīvaina, cieši pieguļoša apģērba paliekas, un pats galvenais, viņa galvaskauss bija ievietots dīvainā apaļā lodē, no dzelzs aizmugurē un no sāniem, bet no priekšpuses aprīkots ar caurspīdīgu stikla vizieri. Ķivere izskatījās pēc bruņinieka ķiveres, lai gan nekas vairāk no bruņinieka tērpa uz zvaigžņu karotāja nebija redzams. Bet blakus viņam pie skeleta pirkstiem gulēja plāna metāla ierocis. Doroteja bija pārliecināta, ka šī zizlis ar šķērsstieņiem un rokturi ir nekas cits kā ierocis. Un viņa nebaidījās. Un velti viņu brīdināja, biedēja, dzina prom iekšējā balss - Doroteja pacēla ieroci un sāka spiest uz no tā izvirzītajām vietām. Nekas nenotika.

Aizmetusi ieroci, Doroteja gāja tālāk, un gandrīz uz katra soļa uzdūrās cilvēku skeletiem, daži bija ar ķiverēm, citi uz krūtīm un muguras nēsāja bruņas. Starp skeletiem gulēja daudzas citas lietas, kuru nozīmi un jēgu nevarēja uzminēt, bet Doroteja tās ņēma un mēģināja saprast, kas ir kas. Galu galā viņa gatavojās pierādīt tēvocim, ka zvaigžņu cilvēkiem ir bijuši ieroči, kas varētu būt noderīgi ligoniešiem karā ar Avas karalisti.

Un vēl pēc divdesmit soļiem, negaidīti iznākot upes līkumā, Doroteja ieraudzīja dzirksti, kas uzmirdzēja no zem lupatas, kurā bija ietīts cits skelets.

Ar kāju atgrūdusi lupatu malā, Doroteja ieraudzīja to, pēc kā viņa šeit bja ieradusies. Viņa atrada spoguli. Spogulis, ierāmēts sudrabā, ar sudraba ovālu rokturi.

Lūk tā ... Viss ir ļoti vienkārši. Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju.

Doroteja pacēla spoguli. Spogulis bija tieši tik smags, lai to sajustu rokā, bet ne tik smags, lai tā svars būtu nepatīkams. Piecdesmit gadus spoguli pārklāja netīrumi un putekļi, Dorotejai vajadzēja ar nazi nokasīt netīrumu kārtu, bet tad viņa iekāpa strautā un sāka spoguli mazgāt. Ūdens bija ļoti auksts, un tāpēc iekaltušos netīrumus bija ļoti grūti nomazgāt. Pagāja ilgs laiks, pat rokas bija sastingušas, bet Doroteja turpināja spītīgi berzēt stiklu un rāmi, jo viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs paskatīties spogulī.

Dorotejas iekšpusē noklikšķēja brīdinājums: ej prom, šeit palikt ir bīstami! Ej prom no šejienes, šeit valda tā pati neredzamā gāze, zvaigžņu atnācēju inde. Bet Doroteja neklausījās draudos - viņa bija apmierināta ar atradumu. Sudraba rokturis un rāmis bija skaisti mākslinieciski noformēti - starp ornamentu un vīnogulājiem varēja uzminēt mazas kailas dejotājas.

Nu re, gatavs ir! Spogulis uzzibsnīja. Doroteja pagrieza pret sevi un ieskatījās tajā.

To bija ... grūti izskaidrot. Tas bija kā murgā!

Spogulis bija dziļš - tajā ieskatījies kā akā, bet aka nebija tumša, tā atstaroja dienas gaismu, kas bija apkārt Dorotejai, un dziļi tajā mutuļoja migla vai dūmi, gandrīz balti un īsti, tādi paši, kādus varēja  radīt bērni, iemetot peļķē uz ielas, kaļķa gabalu.

Bet pašas Dorotejas spogulī nebija!

Viņa pat apgrieza spoguli un paskatījās uz to no aizmugures, bet aizmugure bija sudraba, tajā iespiests ornaments ...

Doroteja atkal paskatījās uz spīdīgo virsmu ... Nē, nevarēja teikt, ka spogulis neko neatspoguļo, jo dziļums tajā bija, un akas sajūta, un virpuļojošie baltie dūmu vāli ... Visticamāk, spogulis bija dzīvs kustīgs attēls.

- Ļaunuma spogulis, - sacīja Doroteja. Kaut kā viņa zināja tā vārdu. Ļaunuma spogulis ... Bet ... vai ļaunums ir tajos dūmos vai ļaunums slēpjas aiz tiem?

Turot spoguli rokā, Dorotewja iztaisnojās un grasījās doties tālāk, kad ieraudzīja, ka baltajos dūmos kaut kas satumst. Tumšā vieta auga, palielinājās. Dorotejai, kura nespēja atraut acis no spoguļa, šķita, ka viņa caur dūmiem var izšķirt mazas, melnas ļaunas acis uz spalvām apaugušas sejas ... Zem smailā deguna bija redzami dzelteni, atņirgti ilkņi ... Kāds briesmonis viņai draud?

Doroteja sadzirdēja soļus, zaru sprakšķēšanu.

Viņa apgriezās.

Un ieraudzīja kā no biezokņa viņai virsū dobji rēkdama metās nmilzīga cūka ar pieglauztām ausīm,  Vispār Doroteja nepaspēja apjaust, ka tā ir mežacūka, jo viņa nekad nebija redzējusi mežacūkas un piedevām tādas, garām kājām un apaugušas rupju spalvu, radušās ar zvaigžņu atnācēju neredzamo indi saindētajā mežā.

Nesaprotot, ka tas ir mežakuilis, Doroteja tomēr apjēdza, ka viņai draud nāves briesmas, un, turot pie krūtīm piespiestu spoguli, kas viņu bija brīdinājis par briesmām, viņa skriešus iemetās upes ūdenī, kas šeit bija auksts, ātrs, bet sekls.