Ļaunuma spogulis

Bo Nurija sejas vaibstos atplaiksnīja dusmas un bailes - viņš patiesi baidījās par savu mantinieci. Galu galā Birmas armija ir viņam saprotams ļaunums: tie ir ziloņi un jātnieki, tie ir lielgabali un kājnieki, galu galā tie ir nodokļu iekasētāji un okupācijas vara. Bet viņš netaisījās ņemt kaut ko no natiem, ļaunajiem debesu dēmoniem, varbūt jau mirušiem, bet vienalga bīstamiem.

- Ja tu man nedosi cilvēkus, es iešu viena, - sacīja Doroteja.

- Kas tevi šitā samācīja?

"Taisnība - samācīja. Kas mani samācīja?" Bet iekšējā balss klusēja, nevis ieteica, kā pārliecināt tēvoci.

- Ja mēs tur atradīsim lielgabalus vai šautenes, tad varēsim karot ar birmiešiem.

- Vai tu maz zini, cik artilēristu vajag katram lielgabalam?

Doroteja zināja, ka savu tēvoci pārliecināt neizdosies. Viņš ir spītīgs... tāds pats kā viņa pati.

Turklāt Doroteja jau bija sapratusi, ka pat tad, ja viņa nekad vairs nedzirdēs iekšējo balsi, ja neviens viņai nelūgs doties uz  atnācēju no zvaigznēm kaujas vietu, viņa tik un tā aizies. Neskatoties uz šķēršļiem, saindēto gaisu, visas pasaules dēmoniem - tagad to bija nolēmusi spītīgā Doroteja Foresta no Hmaugu klana.

Tā viņa arī pateica tēvocim, kāpjot zirgā un dodoties atpakaļ uz pili. Dzīres kopā ar vīriešiem viņu neinteresēja.

Pilī, pirms ieradās mednieki, Doroteja parunāja ar kalponēm un kalpiem - viņa vēlējās uzzināt visu, ko varēja, par kauju džungļos un vietu, kur tā notikusi. Līdz vakaram viņa jau zināja, kurā virzienā viņai jādodas no Lidži, lai atrastu šo ieleju.

* * *

Doroteja vairs nerunāja ar tēvoci par kauju, taču zināja, ka dosies uz džungļiem. Bija tikai jāizvēlas laiks, un tas nebija grūti, jo Ligonas karalis steidzās pabeigt svarīgus braucienus pa kaimiņu kalnu kņazistēm, pirms sākusies lietus sezona un kalnu ceļi kļūs neizbraucami. Vajadzēja tikai pagaidīt nākamo tēvoča prombūtni.

Doroteja gaidīja trīs dienas. Ceturtajā Bo Nurija izbrauca pie Jinas ezera kņaza, Ezers bija sekls, saulē sasildīta, trīsdesmit jūdžu gara ūdenskrātuve, uz kuras uz pāļiem stāvēja vairāki ciemati, un starp ciematiem iedzīvotāji pārvietojās laivās. Viņš ieteica Dorotejai doties līdzi, bet viņa atsaucās uz neveselumu.

Doroteja zināja, ka viņas tēvocis ceļos trīs dienas. Tāpēc viņa nekavējoties pavēlēja uz nākamo rītu viņai apsedlot baltu zirgu un vēl vienu zirgu nesamajam. Stallī princeses pavēli izpildīja ātri. Doroteja uzzīmēja sev maršrutu uz palmas lapas. Pēc viņas aprēķiniem, ja viņa pārnakšņos nelielā ciematā pie ceļa, tad otrajā dienā varēs šķērsot zemu kalnu grēdu kaimiņu pamestajā ielejā, kur notika kauja.

Rītausmā zirgi tika pievesti pie princeses kāpnēm. Viņa jau bija apģērbusies ērti un vienkārši - platās īsās biksēs un jakā, kā kalnieši, Doroteja uzvilka virs jakas bruņukreklu, it kā gatavotos medīt lāci vai mežacūku. Viņa paņēma arī divus lielus kinžalus ar viļņotiem asmeņiem un pistoli, kurus paslēpa seglu somā. Otrā viņai bija salikti pārikas krājumi trim dienām.

Pilī Doroteja pateica, ka dosies caur Kangemas ieleju, lai Triju pagodu klosterī lūgtos. Neviens neuzdeva jautājumus un neapšaubīja troņmantinieces vārdus. Vecākais kalps tikai pajautāja, kāpēc princese neņem līdzi sargus, bet Doroteja sacīja, ka viņa dodas uz mierīgām vietām, kas gan uzdrošināsies viņai uzbrukt.

Sākumā Doroteja jāja lejup pa upes krastu, bet stundu vēlāk, kad pārliecinājās, ka viņu neviens vairs neredz, pie viena no ciematiem viņa paņēma augšup no upes, iegāja ielejā un pa šauru taku, kas savienoja kaimiņos esošos ielejas ciematus, devās ceļā gar nezināmu upi. Un vakarā nokļuva augstkalnu ciematā, pēdējā apdzīvotajā vietā ceļā uz nolādēto ieleju.

Ciematā bija tikai sievietes, bērni un veci cilvēki - vīrieši un pusaudži bija aizgājuši lielās medībās. Šajā ciematā dzīvoja ziloņu ķērāji, viņi organizēja lenkšanu un savāca jaunos ziloņus, kurus pēc tam izaudzēja lielos baļķu aplokos ārpus ciema - galvenokārt mežsaimniecības darbiem, bet dažus, visspēcīgākos un gudrākos - kaujām. Tagad aploki bija tukši, jo mednieki izaudzētos ziloņus bija pārdevuši Lidži, bet dažus no tiem, kaimiņiem - Kareniem.

Doroteja nesāka stāstīt sievietēm un večiem, ka viņa ir Ligonas princese. Viņa pārnakšņoja lielā mājā, kurā dzīvoja ģimenes kalnieši. Augstā, šaurā māja bija sadalīta nodalījumos ar zemām starpsienām; katrā istabā ievietojās neliela ģimene.

Visas nakts garumā princesei koda blusas, tuvumā raudāja slims bērns, visu nakti ap galvu skraidīja sikspārņi, it kā viņiem būtu sacensības lidojuma spējās. Doroteja jau nožēloja, ka neatklāja kas viņa ir, tad viņai būtu piešķirta prombūtnē esošā vadoņa māja. Kad tikko sākās rītausma, viņa izlīda no segas apakšas un devās ārā. Debesis sāka izgaismoties, tās bija daļēji pārklātas ar mākoņiem, bet ar to daļu, kas palika skaidra, pietika, lai saprastu debesu varenību - Doroteja vēl nekad nebija redzējusi tik plašu debessjumu pat ne Lidži, jo galvaspilsēta atradās ielejā starp lēzeniem, ar mežu aizaugušiem  pakalniem. Šeit, uz plato, starp debesīm un cilvēku nebija nekādu šķēršļu.