Ļaunuma spogulis

Cilvēks paklanījās no ieejas, karalis ar žestu aicināja viņu doties uz istabas vidu.

Mūks apsēdās sakrustojis kājas.

- Šis cilvēks, - sacīja karalis, - ir mans uzticīgais kalps. Viņš ir manas acis un ausis Āvas karalistē. Viņš man ir dārgāks par visu ziloņu kavalēriju. Tāpēc neviens neredzēs viņa seju.

Un visi klātesošie nolieca galvas, nestrīdoties, jo zināja, uz ko spējīgs Āvas galms, lai tikai atgūtu valdīšanu pār Ligonu. Galu galā ir jau astotais gads, kopš Bo Nurija atsakās sūtīt Āvai nodokļus, nicinot stipro Birmas karali par ģimenes nodevību un uzurpatoru atbalstīšanu.

- Runā, mans draugs, - sacīja karalis, - mēs jūs klausāmies.  Atkārto to, ko teici tikai manām ausīm iepriekšējā naktī.

- O varenais karali Bo Nurija, - teica mūks, un viņa balss dobji skanēja no melnā lakata. - Es piecas dienas un piecas naktis steidzos pie jums, lai ziņotu, ko nolēmusi Āvas karaliskā padome: tiklīdz beigsies lietus sezona, sūtīt lielu armiju pret Lidži, lai atgrieztu Ligonas valsti  un visas kalnu tautas, kuras viņus atzīst, Āvas karalistes pakļautībā.

Pūlī nošalca pārsteiguma troksnis. Un nebija tā, ka dižciltīgie būtu pārsteigti, ka Āva dodas karagājienā - pietiekami karalis Bodopai izmantojis visus valsts ieņēmumus, lai Minganā celtu pagodu.

Daudzi Birmā, nemaz nerunājot par kalnu iedzīvotājiem, uzskatīja, ka Āvas karalis Bodopajs sajucis prātā, kad, lai savā turpmākajā piedzimšanā nodrošinātu sev Bodhisatvas likteni, viņš pavēlēja Irravadas krastos uzcelt lielāko ēku pasaulē. Visa dzīve valstī iestiga, nevienam nebija tiesību uzcelt pat šķūni, kamēr karaļa nodoms nebija vainagojies panākumiem. Puse valsts vīriešu, pametot laukus un darbnīcas, raka mālus, apdedzināja ķieģeļus, nogādāja tos būvlaukumā un klāja tos slāni pa slānim ... bet būvniecībai nebija gala.

Bo Nurija atcerējās, ka kāds franču misionārs, kurš savulaik bija nonācis līdz Lidži, stāstīja, ka balto cilvēku zemēs tas jau esot noticis pirms daudziem gadiem pilsētā, ko sauca par Babilonu. Cilvēki tur uzcēluši torni līdz debesīm, lai paaugstinātu sevi virs dieviem, bet dievi pasmējušies, liedzot viņiem iespēju saprasties. Tāpēc viņiem nācies izklīst pa mājām. Smieklīgs stāsts... Bet dievi pasmiesies arī par Bodopaju, Bo Nuria par to bija pārliecināts.

Nē, ne jau pats lēmums sodīt dumpīgo Ligonu pārsteidza prinčus un padomdevējus. Pārsteidza lēmums jau iepriekš sagatavot karagājienu. Galu galā, ja Birmas karalis būtu iecerējis sodīt vasali, viņš to pavēlētu izdarīt rietumu miozam vai paklausīgiem Šanas prinčiem. Viņi izpostītu dumpīgos ciematus un aizvestu gūstekņus. Bet, ja bija ieplānots liels karš pret Manipūru vai Siāmu, tad tam sāktu gatavoties pavasarī, un dotos karagājienā līdz ar sausās sezonas sākumu - septembrī. Līdz ar to Bodopai lēmums nozīmēja, ka viņš uzskata Ligonu par lielā kara mērķi. Ka viņš neuzticas vasaļiem. Viņš pats dosies karagajienā un neatstās Ligonā akmeni uz akmens. Šādā karā Ligonai nav izredžu palikt brīvai.

Doroteja, protams, nezināja, par ko domā vecajie, bet viņa saprata, ka tēvoča karalistei no birmiešu puses draud lielas nepatikšanas.

Viņa neklausījās turpmākajā spiega runā, jo Birmas ģenerāļu un gubernatoru vārdi, domas par ofensīvas ceļiem un to pulku un vietējo vienību nosaukumi, kurām būs jāpiedalās karagājienā, viņai neizteica neko.

- Ko mēs darīsim? - Karalis Bo Nurija jautāja, kad spiegs bija aizgājis, un palika tikai uzticības personas un princese Ma Doro. - Es lūdzu visus izteikt savas domas.

Karavadoņi un padomnieki pēc kārtas paklanījās pavēlniekam un sacīja:

- Mēs kausimies.

Un tad visi sāka lielīgi stāstīt par to, kā viņu drosmīgie karotāji vai drosmīgie karaļa karotāji uzvarēs nožēlojamos gļēvos birmiešus. Un pat Doroteja saprata, ka tas viss ir māņticīgu mežoņu tukšs lepnums, kā lūgšana saviem dieviem, lai viņi neielaistu kalnos spēcīgos ienaidniekus.

Bet pēc tam, kad katrs no vadītājiem izteica savu runu, karalis, kurš visus pacietīgi uzklausīja, sacīja:

- Viss, kas šeit tika runāts, ir valsts noslēpums. Mums ir pietiekami laika, lai sagatavotos karam. Pie manis paliks Bo Pinjazotta. Pārējie ejiet, gatavojieties medībām.

Padomnieki un vadītāji paklausīgi izgāja ārā, klusi sarunājoties, un pēc viņu izskata nebija iespējams pateikt, ka tie ir tie paši drosmīgie stratēģi, kas tikko vārdos sakāva spēcīgo kaimiņu.

- Esmu satraukts, - sacīja karalis, kad palika tikai sirmais Bo Pinjazotta, slavenais Va cilts vadonis, kurš savulaik palīdzēja karalim atgūt Lidži.

- Viņus nedrīkst ielaist Lidži ielejā. Ja viņi nonāks pie Kangemas upes, viņi iznīcinās visus rīsu sējumus un nomērdēs mūs badā kalnos.

- Vai mūsu spēkos būtu viņus atturēt no ielejas? - Karalis pēdējās stundās bija kļuvis nomākts un novecojis.

- Mums viņi jāaptur pie Trīs Pagodu pārejas, - sacīja Bo Pinjazotta. - Šī pāreja jāpārvērš par neieņemamu cietoksni, kā to izdarīja jūsu vectēvs Bo Urija, kad ķīnieši iebruka viņa valstī. Pārējās pārejas ir pārāk stāvas, un tur ir tikai takas. Liela armija tur netiks cauri.