Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Es jūs pazīstu, viņš teica, un viņi uz brīdi aizturēja elpu neziņā, vai guru tiešām ir tik svēts vīrs, ka sazīmē­jis, kas šie trīs bērni ir īstenībā. Bet tad, izgrūdis sīku, meitenīgu smiekliņu, viņš atslīga krēslā un piebilda:

-    Un jūs pazīstat mani. Viens, ko jums varu pateikt, ir tas, ka jums jābūt brīviem. Tāpēc katru dienu trīs stundas jūs nodarbosieties ar jogu. Sanāksiet kopā un nodarbosieties ar meditāciju, attīrīsiet savu ķermeni un prātu. Un palīdzēsiet uzlabot darbu mūsu datoru atbalsta centrā. Jūs dosiet padomu daudziem angļiem un amerikāņiem, kā uzstādīt personālos datorus, klēpjdatorus un programmatūru.

-   Bet mēs nezinām, kā uzstādīt personālos datorus, Filipa teica, nedroši paskatīdamās uz savu brāli, kurš par datoriem šo to zināja, bet noteikti ne tādā līmenī, lai dotu profesionālus padomus citiem cilvēkiem. Viņai par atvieglojumu, Džons, Grounins un Dibaks arī nolie­dzoši papurināja galvu. Vai programmatūras. Neviens no mums par to neko nezina.

-   Vēl jo labāk, guru sacīja, atkal iesmiedamies. Viņš pacēla vienu no savām nemazgātajām kājām, brīdi to pētīja un tad no pirkstu starpas izkasīja netīrumu pi­kuci. Filipa bija šausmās. Saproti to, Džaneš, viņš teica.

-    Es esmu Pančali, viņa izlaboja. Norādīdama uz savu brāli Džonu, viņa piebilda: Viņš ir Džanešs.

-    Mans bērns. Es mācu kā neko nedarīt. Patīkamu dzīvošanu. Lai dzīvotu vienkārši, nepieciešams pasauli atbrīvot no Rietumu datorizācijas represijām. Tāpēc tiem cilvēkiem, kas turpina dzīvot šīs tirānijas pakļau­tībā, mēs dodam sliktu padomu. Briesmīgu padomu. Maldinošu padomu. Bet tas ir labākais padoms. Mēs viņiem iestāstām, ka viens plus viens plus viens ir četri, cerībā, ka viņi iemācīsies ienīst savus datorus, iznīcinās vai aizmetīs tos prom un pievienosies pasaulei bez dato­riem. Neierobežotas mīlestības un prieka pasaulei, kur valda tikai zīmuļi un papīrs. Viņš atkal iesmējās. Vai jūs to varat izdarīt, mani bērni? Vai spējat daudziem stulbiem, bagātiem rietumniekiem ieteikt nepareizo veidu, kā instalēt programmatūru, lai viņi saglabātu nemirstīgu savu dvēseli?

-    Nav nekā vienkāršāka, Dibaks teica un pasmai­dīja, ar baudu iedomājoties izdevību cilvēkiem dot mal­dinošus padomus.

-    Šo procesu es saucu par mentālo jogu, guru tur­pināja. Mēs sasienam viņu prātus mezglā un, radot stresu un pārlieku spriedzi, izvedam viņus laukā miera un atslābināšanās pasaulē. Tādā pasaulē, kur dzīvo bez piepūles. Un nekas nav jādara.

-    Tas man der, Dibaks atzina. Pilnīgi droši.

Vēl aizvien smiedamies, guru ieslaucīja pirkstu star­pas netīrumus bārdā un tad paskandināja zvanu trīs reizes. Audience bija beigusies.

-   Man liekas, ka jūs viņam patikāt, Džaganata teica.

-   Ap jums vēdīja kas tāds, ko viņš, šķiet, uzskatīja par neparastu.

-     Es ceru, ka ne, Filipa sacīja, kuraiguru likās pretīgs.

. Džaganata viņus no svētnīcas pavadīja līdz istabai guļamkorpusā, trīsstūrveida celtnē ar salmu jumtu, kas atradās sārtā cietokšņa iekšpagalmā blakus vecai, pa­mestai akai. Istabā bija četras gultas, mazgātne, vien­kāršs galds, daži lūgšanu paklājiņi un pie sienas liela smaidoša guru Masamdžasaras glezna, kurā viņš sēdēja sakrustotām kājām un lidinājās gaisā. Gandrīz kā džins, Filipa nodomāja.

-    Jūsu jogas skolotāja kuru katru brīdi būs klāt, Džaganata apsolīja. Viņa ir diezgan barga, tāpēc sā­kumā jums to nevajadzētu ņemt pie sirds. Pieklājīgi paklanījies viņiem un pret lidojošo guru, viņš aizgāja.

-     Hipijs, Dibaks nosprauslājās un iemetās savā gultā, taču saviebās, jo matracis bija daudz cietāks nekā tas, pie kura viņš bija pieradis mājās Palmspringsā.

-    Paldies Dievam, viņš ir prom.

-    Manuprāt, viņš ir itin jauks, Filipa iebilda, un Grounins, kas vēl aizvien jutās kā septītajās debesīs, viņai piekrita.

-   Man šeit patīk, viņš teica un, laimīgi smaidīdams, apgūlās savā gultā. Visi ir tik laipni. Tikmēr mākonis virs sārtā cietokšņa bija pazudis un karstums atkal klāt, taču Grounins joprojām jutās labāk nekā jebkad.

Džons sarauca pieri. Zēnam nepatika šis jaunais Grounins, bet gan viņam trūka īgnā kurnētāja un rā­ceņa, pie kura viņš bija pieradis. Džons klusībā cerēja, ka notiks kas tāds, lai iedragātu sulaiņa pārlieko op­timismu un labsajūtu, kas, protams, bija barona fon Reinerasiga trešās ārkārtas vēlēšanās sekas.

Un Džonam ilgi nebija jāgaida, jo pie dūnām pieklau­dzināja un mazajā guļamistabā ienāca gara un slaida gaišmate. Viņa bija ģērbusies triko un padusē nesa sa­ritinātu oranžu gumijas paklājiņu. Sieviete paklanījās guru gleznai un tad Grouninam un trim bērniem.

-      Sveiki, viņa jautri sveicināja. Mani sauc Prūdensa Kreba, esmu no Kanādas un mācīšu jums jogu. Tā būs privāta nodarbība. Tikai mēs pieci. Lai redzētu, ko jūs spējat. Un, ja gribēsiet sekot man uz jogas centru, tad ķersimies klāt pa īstam.

-   Man ir tikai viena roka, Grounins aizrādīja. Diez vai es varu nodarboties ar jogu.