Labas zīmes

Un vēl tā runāšana, ka Debesis neizbēgami uzvarēs... Nu, godīgi sakot, ja tiešām tā būtu paredzēts, tad pirmām kārtām nebūtu nekādu debesu kara, vai ne? Tā ir propaganda. Vienkārša un elementāra. Mūsu izredzes uzvarēt nav lielākas par piecdesmit procentiem. Tikpat labi varat aizsūtīt naudu sātanistu uzticības tālrunim, lai sedz jūsu derību izdevumus, lai gan, godīgi sakot, kad uguns kritīs no debesīm un viļņos asins jūra, jūs visus šā vai tā ieskaitīs civilajos upuros. Runājot par mūsu karu un jūsu karu, bojā ies visi un pēc tam lai pats Dievs visu sašķiro, vai ne?

Jā, un atvainojiet, ka es te stāvu un tarkšķu. Vēl tikai īss jautājums - kur es īsti atrodos?

Mārvins Begmens pietvīka arvien tumšāks.

- Nelabais! Kungs, pasargā mani! Ar manu muti runā nelabais! - Viņš uzsprāga un uzreiz pats sevi pārtrauca: - Ai nē, gluži otrādi! Es esmu eņģelis. Jā. Šī taču ir Amerika, vai ne? Tiešām atvainojos, es nevaru ilgāk palikt...

Iestājās klusums. Mārvins gribēja atvērt muti, bet nespēja. Kaut kas viņa galvā aplaida skatienu visapkārt, palūkojās uz studijas darbiniekiem un tiem, kas vēl nezvanīja policijai un nešņukstēja kaktos, pēc tam - uz operatora pelēko seju.

- Ak tu pasaulīt, - viņš teica, - vai es esmu televīzijas studijā?

kroulijs dragāja pa oksfordstrītu ar ātrumu simt divdesmit jūdzes stundā.

Iebāzis roku cimdu nodalījumā, viņš gribēja atrast rezerves saulesbrilles, taču uztaustīja tikai kasetes. Aizkaitināts paķēris vienu uz labu laimi, viņš iegrūda to atskaņotājā.

Kroulijs gribēja klausīties Bahu, taču beigās samierinājās ar The Travelling Wilburys.

- All we need is Radio Gaga, - dziedāja Fredijs Merkūrijs.

Viss, ko man vajag, ir tikt projām, domāja Kroulijs.

Ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā viņš apbrauca pretējā virzienā ap Marmora arku. Zibens gaismā Londonas debesis mirgoja kā sabojājusies fluorescējoša spuldze.

Zilpelēkas debesis virs Londonas, Kroulijs domāja, un es zināju, ka tuvojas beigas. Kas to teicis? Čestertons, vai? Vienīgais modernā laikmeta dzejnieks, kurš jebkad pietuvojās patiesībai.

Bentley brauca laukā no Londonas, un Kroulijs sēdēja aizmugures sēdeklī, šķirstīdams vienīgo Agneses Nateres Jauko un precīzo pravietojumu eksemplāru.

Gandrīz pašās grāmatas beigās velns atrada salocītu papīra lapu ar Azirafala glīto, kaligrāfisko rokrakstu. Atlocījis lapiņu, viņš sāka lasīt (tikmēr Bentley pārslēdzās uz trešo ātrumu un apbrauca kravas mašīnu ar augļiem, kas bija pēkšņi iznirusi no blakusielas).

Lasīdams Kroulijs juta pakrūtē aukstumu.

Bentley pēkšņi mainīja braukšanas virzienu, pagriežoties uz Tedfīldas ciemu Oksfordšīrā. Ja pasteigtos, varētu tur būt pēc stundas.

Nebija jau arī citur, kur braukt.

Kasete beidzās, un automātiski ieslēdzās mašīnas radio.

-Klausieties Tedfīldas dārznieku biedrības Dārznieku jautājumu un atbilžu stundu. Pēdējo reizi mēs te bijām 1953. gadā, tiešām jaukā vasarā, un, kā mūsējie atceras, ciema austrumu malā ir bagātīgi smilšmāla krājumi, kurus rietumos nomaina krīts, un te, kā mēdz teikt, ko iesēj, viss aug griezdamies. Vai tā ir, Fred?

- Mjā, - atbildēja profesors Freds Vindbraits no Karaliskā botāniskā dārza. - Es pats nepateiktu labāk.

- Tātad pirmais jautājums, kuru uzdod misters R. P. Toilers, ja nemaldos, Rezidentu padomes priekšsēdētājs.