Labas zīmes

- Viss nav tā, kā izskatās, - eņģelis iesāka, jau topašu-brīd apjauzdams, ka viņa sarunu vešanas spējas ir jūtami ierūsējušas.

- Varu saderēt, ka ne! - Šedvels uzvaroši iesaucās.

- Es gribu teikt...

Nenolaizdams skatienu no eņģeļa, Šedvels šļūca atpakaļ un beigās aizcirta veikala durvis tā, ka zvans nodžink-stēja.

- Zvans, - viņš teica.

Paķēris Jaukos un precīzos pravietojumus, Šedvels trieca tos pret galdu.

- Grāmata, - viņš noburkšķēja.

Pagrābstījies kabatā, seržants izvilka sarūsējušas šķiltavas.

- Gandrīz svece! - iekliedzies viņš metās uz priekšu.

Seržanta priekšā mirgoja blāvi zils aplis.

- Paklau, - Azirafals brīdināja, - manuprāt, tas nav prāta darbs...

Šedvels viņā neklausījās.

- Ar raganu meklētāja pilnvarām pavēlu tev atstāt šo vietu, - viņš taurēja.

- Uzmanieties, aplis...

- ... un atgriezties, no kurienes esi ieradies, nekavējoties...

- Cilvēkam tiešām nav prātīgi spert kāju...

- un atpestī mūsus no ļauna...

- Nekāp aplī, muļķa cilvēk!

- ... un nerādies vairs un nekārdini...

- Jā, jā, vienīgi, lūdzu, turieties tālāk no...

Azirafals metās pie Šedvela, izmisīgi mādams ar

rokām.

- ...un tā ka es tevi vairs neredzētu! - Šedvels pabeidza, nikni purinādams pirkstu ar melnu nagu.

Pametis skatienu uz savām kājām, Azirafals nolamājās otro reizi piecu minūšu laikā.

- Velns parāvis, - viņš teica.

Atskanēja melodisks trinkšķis, un zilā gaisma pazuda. Azirafals arīdzan.

Pagāja trīsdesmit sekundes. Šedvels sastinga, bet pēc tam ar drebošu kreiso roku uzmanīgi nolaida lejā labo.

- Paklau? - viņš teica. - Paklau?

Atbildes nebija.

Šedvels nodrebēja un tad, izstiepis sev priekšā roku kā ieroci, ar kuru viņš neuzdrošinās šaut un nemāk apieties, izgāja uz ielas. Durvis aiz viņa aizcirtās.

Grīda nodrebēja. Viena no svecēm nokrita, un uz vecajiem, sausajiem koka dēļiem izlija degošs vasks.

kroulija dzīvoklis Londonā bija pēdējais modes kliedziens. Tajā bija viss, ko sirds kāro, - plašs un gaišs, ar elegantām mēbelēm, uz tām bija tukša dizaina mitekļa aura, kāda ir tikai tur, kur neviens nedzīvo.

Tāpēc, ka Kroulijs tur necik neuzturējās.

Dzīvokli viņš izmantoja tikai dienas beigās, kad iebrauca Londonā. Gultas vienmēr bija uzklātas, ledusskapis pilns ar delikatesēm, kas nekad neizsīka (tāpēc jau Kroulijam bija ledusskapis), un to nekad nevajadzēja atlaidināt un pat izslēgt ne.

Atpūtas istabā stāvēja milzīgs televizors, balts ādas dīvāns, video un lāzerdisku atskaņotājs, automātiskais atbildētājs, divi tālruņi - viens savienots ar atbildētāju un otrs - personīgais telefons, kura numuru nebija atklājis neviens tirgonis, kurš pa tālruni cenšas pārdot logus ar dubultstikliem (tie dzīvoklī jau bija) vai piedāvā dzīvības apdrošināšanu (kas velnam nav vajadzīga). Turpat bija arī matēti melni kvadrātveida atskaņotāji, smalki projektēti: tikai ar ieslēgšanas un skaļuma slēdžiem. Nebija tikai skaļruņu, jo par tiem viņš vienkārši aizmirsa. Taču - vai nav vienalga, tāpat skanēja lieliski.

Vēl istabā stāvēja nepievienots faksa aparāts - gudrs kā dators, un dators ar atpalikušas skudras inteliģenci. Tomēr Kroulijs atjaunoja programmatūru ik pēc dažiem mēnešiem, jo elegants dators taču ir neatņemama cilvēka sastāvdaļa - cilvēka, par kādu viņš vēlējās kļūt. Viņa dators atgādināja limuzīnu ar monitoru. Instrukcijas vēl nebija izņemtas no caurspīdīgajiem apvalkiem.'

īpašu uzmanību Kroulijs pievērsa tikai istabaugiem. Tie viņam bija milzīgi, zaļi, lieliski, ar spīdīgām, veselīgām, mirdzošām lapām.

Tas tāpēc, ka vienreiz nedēļā Kroulijs apstaigāja dzīvokli, ar zaļu plastmasas smidzinātāju apspricēdams augus un ar tiem tērzēdams.

Par runāšanu ar augiem velns bija dzirdējis septiņdesmito gadu sākumā Radio 4, un tas viņam ļoti iepatikās. Vienīgi šajā gadījumā runāt nebija īstais vārds.

Patiesībā viņš iedzina augos dievbijību.

Precīzāk, velnbijību.

Reizi divos mēnešos Kroulijs izvēlējās puķi, kas auga pārāk lēni vai bija ar novītušām, brūnganām lapām, vai arī neizskatījās tik labi kā pārējās, un nēsāja to apkārt gar citiem augiem, teikdams:

- Atvadieties no drauga! Viņš nespēja iedzīvoties...

Pēc tam Kroulijs iznesa kaitinošo augu laukā un apmēram pēc stundas atgriezās ar tukšu puķupodu, kuru nolika redzamā vietā.

Velna istabaugi bija krāšņākie, zaļākie un skaistākie visā Londonā. Arī vistramīgākie.

Atpūtas istabu apgaismoja prožektori un baltas neona caurulītes - tādas, kas dažreiz balstās pie krēsliem vai telpas stūrī.

Sienas rotāja tikai ierāmēts Džokondas portrets, Leonarda da Vinči skices oriģināls. Kroulijs nopirka to no autora kādā karstā pēcpusdienā Florencē, juzdams, ka tas pārspēj pašu gleznu.²

Kroulija dzīvoklī bija guļamistaba, virtuve, kabinets, dzīvojamā istaba un tualete, un viss spīdēja un laistījās.

Nevarēdams sagaidīt pasaules galu, viņš pavadīja šajās telpās nepatīkamu laiku.

Gribēdams uzzināt jaunumus, Kroulijs piezvanīja uz raganu meklētāju armijas aģentūru, taču sakarnieks seržants Šedvels bija tikko izgājis, bet pastulbā sekretāre nespēja saprast, ka viņš labprāt parunātu ar jebkuru citu.