Labas zīmes

Azirafals neprātīgi smaidīja gaismai.

- Jā? - balss atkal novilka.

- Antikrists atrodas Tedfīldā, es zinu adresi...

- Labi pastrādāts, - balss skanēja stingi un truli.

- Nav nekādas vajadzības trešdaļu jūras pārvērst asinīs, un vispār, - Azirafals dedzīgi turpināja.

Beidzot ierunājusies, balss pauda aizkaitinājumu:

- Kāpēc gan ne?

Zem eņģeļa sajūsmas atvērās ledaina aiza, lai gan viņš centās šo sajūtu apslāpēt un saņemties.

- Nu, jūs gluži vienkārši varētu pārliecināties, ka...

- Azirafal, mēs tāpat uzvarēsim.

-Jā, bet...

- Mums jāsakauj tumšie spēki. Tu laikam to nesaproti. Galvenais nav izvairīties no kara, bet to uzvarēt. Mēs tik ilgi to gaidījām, Azirafal.

Eņģeļa prāts juta aukstumu. Viņš atvēra muti, lai teiktu: Vai tiešām jūs uzskatāt, ka būtu slikti novērst pasaules galu?, tomēr beigās pārdomāja.

- Skaidrs, - Azirafals drūmi novilka.

Pie durvīm kaut kas skrāpējās, un, ja viņš paskatītos, tad ieraudzītu apbružātu filca cepuri un seju, kas mēģina ieskatīties pa lodziņu virs durvīm.

- Tas nenozīmē, ka tu esi slikti strādājis, - balss turpināja. - Tu saņemsi uzslavu. Par labu darbu.

- Paldies, - Azirafals teica tik skābā balsī, ka no tās sarūgtu piens. - Laikam piemirsu par neaptveramo gudrību.

- Tā mums šķita.

- Vai drīkstu pajautāt, ar ko es runāju? - eņģelis painteresējās.

Balss atbildēja:

- Mēs esam Metatrons¹.

- Nūja. Protams. Jā. Labi. Liels paldies. Paldies.

Eņģelim aiz muguras pastkastītes spraugā parādījās

acis.

- Un vēl, - balss nelikās mierā, - tu taču mums piebiedrosies, vai ne?

- Jā, nu, protams, nu jau būs vairāki gadu tūkstoši, kopš neesmu turējis liesmojošo zobenu... - Azirafals iesāka.

- Jā, mēs atceramies, - balss viņu pārtrauca, - nu tev būs laba izdevība atjaunot savas prasmes.

- Hm. Jā. Bet kāds būs kara cēlonis? - Azirafals pajautāja.

- Mūsuprāt, labs sākums būtu daudzu valstu savstarpēji kodoluzbrukumi.

- Jā. Tiešām iztēles bagāts gājiens, - Azirafals bezcerīgi novilka.

- Labi. Gaidīsim tevi personīgi, - balss sacīja.

- Labi. Vienīgi vispirms noskaidrošu dažus biznesa jautājumus, labi?

- Diez vai tas ir nepieciešams, - Metatrons atbildēja.

Azirafals saņēmās.

- Es tiešām jūtu, ka pašcieņas, lai neteiktu - pienākuma dēļ - man kā godājamam uzņēmējam..

- Jā, jā, - Metatrons īgni izmeta. - Sapratām. Tātad gaidām.

Gaisma kļuva blāvāka, taču nenodzisa. Eņģelis saprata, ka saziņas kanāls netiek aizvērts un viņam nebūs iespējas izgrozīties.

- Paklau! - Azirafals klusi iesaucās. - Vai te kāds ir?

Atbildes nebija.

Uzmanīgi jo uzmanīgi eņģelis pārkāpa pār apļa līniju un piezagās pie telefona. Atvēris piezīmju grāmatiņu, viņš uzgrieza numuru.

Pēc četriem signāliem klausulē kāds nokāsējās, tad pieklusa un beigās atskanēja relaksēta balss, it kā tā gulētu uz paklāja:

- Hallo! Antonijs Kroulijs klausās. Hm..

- Kroulij! - Azirafals vienlaikus čukstēja un kliedza. - Klausies! Man nav laika.

- Šobrīd es neesmu mājās, varbūt es guļu vai esmu aizņemts, vai vēl kaut kas...

- Aizveries! Klausies, ko teikšu! Tas ir Tedfīldā. Atradu grāmatā! Tev jāaptur...

-... pēc signāla, un es atzvanīšu. Čau!

- Es gribu parunāt tūlīt!

Klausulē skanēja signāls.

- Neāksties! Tas ir Tedfīldā! Tāpēc jau man bija dīvaina sajūta! Tev uz turieni jāaizbrauc un...

Azirafals aizklāja klausuli ar roku.

- Nolādēts! - pirmo reizi seštūkstoš gadu laikā viņš nolamājās.

Mieru, tikai mieru. Kroulijam taču ir divi telefoni, vai ne? Velns paliek velns. Azirafals šķirstīja telefonu grāmatu, gandrīz nomezdams to zemē. Augšā drīz zaudēs pacietību.

Beidzot otrais numurs bija rokā. Azirafals to uzgrieza. Kroulijs uzreiz pacēla klausuli, un tobrīd iešķindējās ari veikala zvans.

Nu jau velna balss skanēja skaļāk, jo acīmredzot pietuvināja klausuli mutei.

- ... pilnīgi nopietni. Hallo?

- Kroulij, tas esmu es!

- Mjā, - Kroulijs nepacietīgi novilka.

Pat tādā garastāvokli Azirafals juta, ka notiek kas nelāgs.

- Vai tu esi viens? - viņš uzmanīgi pajautāja.

- Nē. Pie manis ir vecs draugs.

- Paklau...

- Atkāpies, velna izdzimums!

Azirafals lēni jo lēni pagriezās.

šedvels aiz satraukuma trīcēja. Viņš visu redzēja. Visu dzirdēja. Neko nesaprazdams, viņš zināja, kam kalpo krita apļi, sveces un vīraks. Viss skaidrs. Filmu Sātana izsaukšana seržants noskatījās piecpadsmit reizes, sešpadsmit, ja ieskaita seansu, kad viņu izmeta no kinoteātra par neglaimojošiem vārdiem, veltītiem raganu meklēšanas amatierim Kristoferam Lī.

Tātad viņu izmanto nelieši, kas ņirgājas par Armijas slavenajām tradīcijām.

- Tūlīt tikšu tev klāt, sātana izdzimums! - Šedvels kliedza, tuvodamies kā kožu saēsts atriebes eņģelis. - Zinu, kas tu esi, - ieradies, lai pavestu sievišķus, lai tie izpilda tavas velnišķīgās iegribas!

- Manuprāt, jūs esat nepareizajā veikalā... - Azirafals iesāka. - Es atzvanīšu, - viņš pateica klausulē un beidza sarunu.

- Es labi redzēju visas tās izdarības, - šņāca Šedvels ar putām uz lūpām. Viņš bija niknāks nekā jebkad.