Labas zīmes

- Lai nu kā, raganu meklēšana vairs nav tāda kā senos laikos. Manuprāt, vecais Šedvels nekad nav iespēris pat Dorisas Stouksas¹

atkritumu kastei.

- Starp mums runājot, Agnesei bija pasmags raksturs, - Anatēma nevērīgi izmeta. - Viņai viss bija vai nu balts, vai melns.

Ņūtons pamāja ar kartona gabalu.

- Bet kāds tam sakars ar...? - viņš pajautāja.

- Tā viņa rakstīja. Oriģinālā, 3819. pravietojums, Agneses Nateres Jaukie un precīzie pravietojumi,

pirmizdevums 1655. gadā.

Uzmetis skatienu pareģojumam, Ņūtons atvēra muti un aizvēra.

- Agnese zināja, ka es cietīšu avārijā? - viņš beigās pajautāja.

-Jā. Nē. Iespējams, ka ne. Grūti pateikt. Saproti, Agnese bija sliktākā no visiem pareģiem, jo viņai vienmēr bija taisnība. Tāpēc jau Pravietojumus

neviens nepirka.

pārdabiskas garīgās spējas

parasti rodas laika izjūtas trūkuma dēļ, un Agneses Nateres prāts bija tik tālu no viņas laika, ka viņa tika uzskatīta par jukušu pat septiņpadsmitā gadsimta Lankašīrā, kur traku pareģu bizness zēla un plauka.

Taču visi bija vienisprātis, ka Agnesē vērts ieklausīties.

Viņa ārstēja cilvēkus ar pelējuma paveidu, ieteica kārtīgi mazgāt rokas, jo uz tām esot sīki dzīvnieki, kas izsauc slimības, tāpēc tie jāaizskalo projām, lai gan katrs saprātīgs cilvēks zināja, ka pret slimības dēmoniem aizsargā tikai kārtīga smirdoņa. Mūža pagarināšanai Agnese ieteica skrējienu vieglā solī, kas bija ļoti aizdomīgi un piesaistīja raganu mednieku uzmanību. Viņa uzskatīja, ka ēdienkartē jāiekļauj šķiedrvielas, šajā ziņā, protams, aizsteigdamās priekšā laikam, jo vairumam cilvēku šķiedrvielas ēdienā šķita tikpat svarīgas kā grants. Un vēl viņa neārstēja kārpas.

- Visas vainas meklējamas galvā, - tā viņa teica,

- izdaboniet laukā, un kaite izgaisīs.

Agnesei acīmredzot bija saikne ar nākotni, taču neparasti trausla un specifiska. Vārdu sakot, nekam nederīga.

- ko

tu ar to gribi teikt? - Ņūtons pajautāja.

- Viņai padevās tie pareģojumi, kurus var iztulkot tikai pēc paša notikuma, - Anatēma paskaidroja, - piemēram: Nepērciet Betamaks,

kas attiecās uz 1972. gadu.

- Tu gribi teikt, ka viņa paredzēja videoatskaņotājus?

- Nē! Viņa sniedza tikai nelielu informācijas fragmentu, - Anatēma atbildēja. - Tur jau tā lieta. Grāmatā lielākoties ir neskaidras norādes, kuras kļūst saprotamas tikai pēc notikuma, kad visu var salikt vietā. Agnese turklāt neatšķīra nozīmīgo no mazsvarīgā, tāpēc pierakstīja visu pēc kārtas. Viņa paredzēja, ka 1963. gada 22. novembrī Kingslinnā sabruks māja.

-Jā? - Ņūtons izskatījās pieklājīgi nezinošs.

- Todien tika nogalināts prezidents Kenedijs, - Anatēma piebilda. - Bet Dalasas tolaik vēl nebija, saproti. Tāpēc svarīga šķita Kingslinnā.

-Jā...

- Sevišķi precīzi viņas pareģojumi ir par pašas pēcnācējiem.

-Jā?

- Protams, viņa nevarēja zināt par automašīnu ar iekšdedzes dzinēju. Tie viņai bija tikai jocīgi kaujas rati. Pat mana māte domāja, ka šajā tekstā pareģota imperatora karietes apgāšanās. Saproti, nepietiek jau zināt, kāda ir

nākotne, bet arī jāizskaidro, ko tā nozīmē. Agnese, var teikt, skatījās pa sīku caurulīti uz plašu ainavu un pierakstīja visu, kas šajos informācijas zibšņos šķita vērtīgs.

- Šad tad jau paveicās, - Anatēma turpināja. - Mans vecvectēvs, piemēram, divas dienas iepriekš paredzēja akciju tirgus sabrukumu 1929. gadā un iedzīvojās bagātībā. Var teikt, ka esam profesionāli pēcteči.

Viņa skarbi uzlūkoja Ņūtonu.

- Vai zini, tikai pirms apmēram divsimt gadiem cilvēki apķērās, ka Jaukie un precīzie pravietojumi

ir Agneses dzimtas mantojums. Daudzi pareģojumi attiecas uz viņas pēctečiem un viņu labklājību. Agnese acīmredzot gribēja par mums parūpēties arī pēc nāves. Manuprāt, tur slēpjas Kingslinnas pareģojuma jēga. Mans tēvs todien bija uz turieni aizbraucis, tāpēc Agnese uzskatīja, ka Dalasas atentātā viņš necietīs, tomēr ķieģelis uz galvas gan var uzkrist.

- Tiešām jauka kundze, - Ņūtons sacīja. - Gandrīz vai aizmirstas, ka viņa uzspridzināja visu ciemu.

Anatēma nelikās dzirdam.

- Lai nu kā, tas ir galvenais, - viņa turpināja. - Mēs vienmēr uzskatījām par pienākumu iztulkot Agneses pravietojumus. Beigās atklājām, ka mēnesī piepildās apmēram viens pareģojums, lai gan tagad, tuvojoties pasaules galam, protams, vairāk.

- Kad tas notiks? - Ņūtons pajautāja.

Anatēma izteiksmīgi paskatījās pulkstenī.

Ņūtonam paspruka baisi smiekli, taču viņš cerēja, ka izklausās smalki un pasaulīgi. Šodien piedzīvotais lika domāt, ka viņš nav pie pilna prāta. Turklāt viņu satrauca Anatēmas smaržas.

- Priecājies, ka man nav hronometra, - Anatēma sacīja.

- Mums palikušas, ak, apmēram piecas sešas stundas.

Ņūtons brīdi apsvēra dzirdēto. Līdz šim viņam nebija tieksmes uz alkoholu, bet kaut kas viņu šobrīd skubināja tieši uz to.

- Vai raganas tur mājās dzeramo? - viņš uzdrošinājās pajautāt.