Labas zīmes

To visu atrada kaimiņu ciema iedzīvotāji, kurus bija pārbiedējis sprādziens. Sākumā viņi domāja, ka Agneses norādījumi nav jāievēro un mājiņa ir jānodedzina, bet tad, palūkojušies uz postažu ar gruzdošajām krāsmatām un naglām, pārdomāja. Sevišķi tāpēc, ka zīmītē Agnese bija smalki aprakstījusi, kāds liktenis piemeklēs tos, kuri ignorēs viņas pēdējo rīkojumu.

Agneses sārtu ar lāpu aizdedzināja raganu meklēšanas majors. Viņa cepure tika atrasta kokā divu jūdžu attālumā.

Cepures iekšmalā bija izšūts viņa vārds: Tev-Nebūs-Lau-lību-Pārkāpt Pulsifers, viens no cītīgākajiem raganu medniekiem Anglijā. Iespējams, viņš justu gandarījumu, zinot, ka viņa pēdējais dzīvais pēctecis, pats to nezinādams, dodas pie Agneses Nateres pēdējās dzīvās pēcteces. Varbūt tiks īstenota kāda sena atriebība.

Ja Pulsifers zinātu, kas notiks, kad viņa pēctecis satiks Agneses pēcteci, tad apgrieztos kapā uz otriem sāniem -nu, vienīgi viņam jau kapa nebija.

vispirms Ņūtonam bija jātiek galā ar lidojošo šķīvīti.

Tas piezemējās uz ceļa automašīnas priekšā, kad, izklājis uz stūres karti, viņš meklēja pagriezienu uz Tedfīldu. Neatlika nekas cits kā strauji nobremzēt.

Šķīvītis izskatījās mats matā kā komiksos, kurus Ņūtons bija redzējis.

Skatoties pār kartes augšmalu, viņš ieraudzīja šķīvīša durvis. Gandarīti šņākdamas, tās atslīdēja malā, atklājot mirdzošu trapu, kas automātiski nolaidās uz ceļa. Iekšā mirdzēja spoža zila gaisma, un trīs ciplanētiešu silueti devās lejup pa trapu. Vismaz divi devās, jo trešais atgādināja piparu trauciņu un, noslīdējis zemē, apvēlās.

Pārējie divi, nelikdamies ne zinis par trešā izmisīgo pīkstēšanu, nesteidzīgi tuvojās Ņūtona automašīnai visa pasaulē pazīstamajā policistu gaitā, kuri prātā jau sacer protokolu. Garākā auguma būtne - dzeltens krupis, ietīts alumīnija folijā - pieklauvēja pie automašīnas loga. Ņūtons noslidināja to lejā. Būtnei bija tumšas spoguļbrilles, apmēram kā Polam Ņūmenam filmā Aukstasinīgais Lūks.

- Labrīt, kungs, kundze vai neitrālas dzimtes radība, -svešais ierunājās. - Šī taču ir jūsu planēta, vai ne?

Otrs svešinieks, drukns un zaļā krāsā, iegāja mežā. kas sākās jau ceļmalā. Ar acs kaktiņu Ņūtons manīja, ka tas iesper stumbram un pēc tam izvelk koka lapu caur sarežģītu ierīci pie savas jostas, neizskatīdamies pārāk apmierināts.

- Laikam gan, - Ņūtons atbildēja.

Krupis domīgi vēroja apvāršņa līniju.

- Vai tā sen jau pieder jums? - viņš jautāja.

- Hm. Ne pārāk. Proti, mūsu sugai apmēram pusmiljonu gadu, ja nemaldos.

Svešais pārmija skatienu ar kolēģi.

- Pieļāvāt, ka veidojas skābais lietus, vai ne, kungs? -tas teica. - Drusciņ aizrāvāties ar ogļūdeņradi, ja?

- Kā, lūdzu?

- Vai jūs varētu nosaukt man savas planētas albedo, ser? - krupis jautāja, neatraudams skatienu no apvāršņa, it kā tas darītu kaut ko interesantu.

- Hm. Nē.

- Nu, man diemžēl jāsaka, ser, ka jūsu polārie ledāji neatbilst šāda lieluma planētu kategorijai.

- Apžēliņ, - Ņūtons izdvesa.

Viņš pārlika, kam to varētu pastāstīt, un saprata, ka neviens tāpat neticēs.

Krupis pieliecās tuvāk. Izskatījās nobažījies, cik jau nu varēja spriest pēc nepazīstamas, līdz šim neredzētas rases ģīmja.

- Šoreiz uz to pievērsim acis, ser.

Ņūtons atburkšķēja:

- Nūja. Es parūpēšos. Proti, gribu teikt, ka, manuprāt, Antarktīda pieder visām valstīm un tā tālāk...

- Ziniet, ser, mums lūdza nodot jums vēstījumu.

- Tiešām?

- Ziņojuma saturs: Mēs vēstām jums vispārēju mieru, kosmisku harmoniju un tā tālāk. Ziņojuma beigas, - krupis noskaitīja.

- Ak, - Ņūtons prātā pārlika, - ļoti laipni no jūsu puses.

- Vai varat iedomāties, kāpēc mums lūdza atnest šo vēsti, ser? - krupis jautāja.

Ņūtons atdzīvojās.

- Nu, jāpadomā, - viņš pamāja. - Droši vien tāpēc, ka cilvēce skalda atomus un...

- Mēs jau paši ari nezinām, ser, - krupis iztaisnoja muguru. - Laikam viena no neizskaidrojamām parādībām. Nu, bet tagad mums laiks doties projām.

Nenoteikti pamājis, viņš pagriezās un, neteicis vairs ne vārda, gāzelēdamies devās uz šķīvīti.

Ņūtons izbāza pa logu laukā galvu.

- Paldies!

Gar automašīnu aizslīdēja mazais svešinieks.

- C0₂ līmenis jums 0,5 procenti virs normas, - viņš noķērca, zīmīgi paskatīdamies uz Ņūtonu. - Jums taču skaidrs, ka varat tikt iesūdzēti tiesā, jo kā dominējošā suga pakļaujaties arvien spēcīgākām patērētāju tieksmēm, vai ne?

Uzstutējuši kājās trešo kolēģi, abi svešie uzvilka to augšā pa trapu. Durvis aizvērās.

Ņūtons brīdi pagaidīja, gribēdams redzēt skaistas gaismas, taču šķīvītis nekustēja no vietas. Beigās viņš piebrauca klāt un apmeta loku. Ieskatījies sānspogulī, Ņūtons redzēja, ka šķīvītis jau ir projām.

Kaut kādā ziņā esmu pārcenties, viņš vainīgi nodomāja. Bet kurā tieši?

Šedvelam gan neko stāstīt nevar, uzreiz kliegs, ka nesaskaitīju viņu krūtsgalus.

—un tomēr, — Ādams teica, - par raganām jūs kļūdāties.