Pie sienas karājās veca karte. Miltonkīnsas un Hārlovas tajā nebija, Mančestra un Birmingema bija tikko samanāmas. Trīssimt gadu vecs raganu meklēšanas štāba plāns, kurā vēl turējās dažas kniepadatas, sadurtas galvenokārt Jorkšīrā un Lankašīrā, dažas Eseksā, galīgi sarūsējušas.
Brūnās dūruma vietas liecināja par senām raganu meklēšanas misijām.
Beigās Šedvels atrada kniepadatu pelnu traukā pie izsmēķiem. Viņš tai uzpūta, paberzēja, lai spīd, un tad, piemiedzis acis, sameklēja kartē Tedfildu un uzvaroši tajā iedūra.
Kniepadata iezaigojās.
Soli atkāpies, Šedvels salutēja. Viņa acis mirdzēja asaras.
Pēc tam viņš pagriezās uz papēža un salutēja eksponātu vitrīnai. Tā bija veca, nobružāta, stikli saplīsuši, tomēr zināmā mērā simbolizēja raganu meklēšanas armiju, glabādama pulka sudrabu (starpbataljonu golfa trofeju no pēdējā turnīra, apžēliņ, pirms septiņdesmit gadiem), patentētu, pa stobru lādējamu raganu meklēšanas pulkveža šaujamieroci ar uzrakstu:
Šedvels skaļi izšņauca degunu piedurknē.
Pēc tam viņš atvēra kondensētā piena kārbu brokastīm.
ja Ņūtonu tiešām pavadītu senču armija, tā procesā sabirztu pīšļos, jo visi sen bija miruši, izņemot viņu pašu un Šedvelu.
Tomēr būtu maldīgi uzskatīt Šedvelu (Ņūtonam nebija lemts uzzināt seržanta priekšvārdu) par vientuļu dīvaini.
Lielākā daļa karaspēka bija aizgājusi viņsaulē jau pirms vairākiem gadsimtiem. Savulaik armija bija tikpat liela kā Šedvela radoši rediģētajā grāmatvedībā. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinot, ka raganu meklēšanas armijas vēsture nav īsāka par tās pasaulīgās kolēģes vēsturi un gandrīz tikpat asiņaina.
Algu likmi raganu meklētājiem pēdējo reizi noteica Olivers Kromvels, un tā vairs netika pārskatīta. Virsnieki saņēma kronu, ģenerāļi - sovrinu. Tas, protams, bija tikai honorārs, jo par katru atrasto raganu pienācās piemaksa - deviņi pensi, turklāt pirmtiesības uz raganas īpašumu.
Taču paļauties varēja tikai uz deviņiem pensiem. Pirms Šedvela iekļaušanas Debesu un Elles algu sarakstā viņam bija jāpiedzīvo tiešām smagi laiki.
Ņūtona atalgojums bija viens šiliņš gadā.5 Viņa pienākums bija pastāvīgi turēt pie sevis “uguni, kramenīcu, šķiltavas, skārda kārbu ar viegli uzliesmojošiem sērkociņiem”, lai gan Šedvels uzsvēra, ka derot ari Ronsona gāzes šķiltavas, kuru izgudrošanu viņš bija pieņēmis tāpat kā konservatīvs kareivis automātu.
Ņūtonam šķita, ka viņš iestājies slepenā organizācijā, kuras biedri pastāvīgi mēģina no jauna izcīnīt Amerikas pilsoņu karu. Nedēļas nogalē bija izbraukumi, tātad tika atdzīvinātas jaukās, senās tradīcijas, kas bija izveidojušas Rietumu civilizāciju tādu, kāda tā ir šodien.
nobraucis stundu, Ņūtons iegriezās stāvvietā un parakājās kārbā, kuru bija nolicis uz blakussēdekļa.
Atvēris automašīnas logu (ar knaiblēm, jo rokturis jau sen bija nolūzis), viņš pārlidināja pār žogu iekuru paciņu. Nākamajā mirklī tiem sekoja nagu skrūves.
Brīdi padomājis, ko darīt ar pārējo aprīkojumu, Ņūtons salika visu atpakaļ kārbā. Kniepadata bija raganu armijas kara ierocis ar labu ziloņkaula uzgali - atgādināja dāmu cepures piespraudi.
Ņūtons zināja, kam tā kalpo, jo bija diezgan daudz lasījis. Pirmajā tikšanās reizē Šedvels iedeva bukletu žūksni, taču armijas krājumos bija arī dažādas grāmatas un dokumenti, un Ņūtonam bija aizdomas, ka tirgū par tiem varētu saņemt bargu naudu.
Ar kniepadatu bija jādur aizdomīgajai personai. Ja sievietes ķermenī atradās nejutīga vieta, viņa bija ragana. Vienkārši. Daži raganu meklētāji blēdījās, izmantodami īpašas ievelkamas adatas, bet šī gan bija no tīra, kārtīga tērauda. Ja tādu izmestu, Ņūtons nespētu skatīties vecajam Šedvelam acīs. Turklāt tas varētu piesaukt nelaimi.
Iedarbinājis dzinēju, viņš brauca tālāk.
Ņūtona spēkrats bija
Tikai ļoti pedantisks vēsturnieks varētu zināt, kurā dienā japāņi no velnišķīgiem robotiem, kas kopē visu rietumniecisko, pārvērtās prasmīgos un viltīgos inženieros, atstājot Rietumus aiz muguras.
Taču