Labas zīmes

tikko Ņūtons aizgāja, atkal iezvanījās telefons. Šoreiz vada otrā galā bija Kroulijs, kas sniedza aptuveni tādus pašus norādījumus kā Azirafals. Šedvels pierakstīja tikai formalitātes pēc, tikmēr misis Treisija laimīgi grozījās viņam blakus.

- Divi zvani vienā dienā, mister Šedvel, - viņa teica. - Jūsu mazais karaspēks maršē uz nebēdu!

- Atkāpies, vecā slampa! - Šedvels noburkšķēja un aizcirta aiz sevis durvis.

Lai būtu Tedfīlda. Ja ar samaksu nekavējas... viņš nosprieda.

Nedz Azirafals, nedz Kroulijs raganu meklēšanas armiju nevadīja, tomēr atbalstīja vai vismaz zināja, ka tā ir pa prātam abu priekšniecībai. Tāpēc tā bija iekļauta Azi-rafala aģentūru sarakstā, jo tie, kas sauc sevi par raganu meklētājiem, noteikti jāatbalsta, tāpat kā Amerikā jāatbalsta visi tā sauktie antikomunisti. Savukārt Kroulija sarakstā Šedvels tika smalkāku apsvērumu dēļ: tādi ļautiņi kā Šedvels nekaitēja ellei. Gluži otrādi, tā vismaz šķita.

Atklāti sakot, raganu meklēšanas armiju nevadīja arī Šedvels. Algu saraksti liecināja, ka galvenais priekšnieks ir raganu meklēšanas ģenerālis Smits, kuram pakļauti raganu meklēšanas pulkveži Grīns un Džonss, tāpat arī majori Džeksons, Robinsons un Smits (no citiem Smi-tiem). Vēl bija arī majori Cepešpanna, Konservkārba, Piens un Skapītis, jo seržanta aprobežotā iztēle ap šo vietu sāka pretoties. Tālāk sekoja kapteiņi Smits, Smits, Smits, Smaits un Dito un vēl piecsimt raganu meklēšanas ierindnieku, kaprāļu un seržantu, no kuriem daudzi bija Smiti, taču tas nebija svarīgi, jo nedz Kroulijs, nedz Azirafals tiktāl sarakstā neiedziļinājās, bet vienkārši piegādāja samaksu.

Kopsummā no centra armijas kontā ieplūda ap 60 mārciņām gadā.

Šedvels savu darbību neuzskatīja par noziedzīgu. Armija ir svēta lieta, un cilvēkam taču kaut kas jādara. Skanošais kontā gan neplūda tik raiti kā senāk.

SESTDIENA

Bija pavisam agrs sestdienas rīts, pedejā pasaules diena, un debesis šķita sarkanākas par asinīm.

International Express kurjers, uzmanīgi braukdams ar ātrumu trīsdesmit piecas jūdzes stundā, nogriezās gar stūri un, palēninājis gaitu, apstājās zāliena malā.

Izkāpis laukā, viņš uzreiz ielēca grāvī, lai izvairītos no kravas mašīnas, kas brauca ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā.

Brīdi vēlāk kurjers uztrausās kājās, pacēla brilles, uzlika tās uz deguna, paņēma paciņu un mapi, notrauca no formastērpa zāles stiebrus un dubļus un novēloti parādīja dūri kravas mašīnai, kas strauji tuvojās apvārsnim.

- Nolādētās smagās, vajadzētu aizliegt, citus uz ceļa netur par cilvēkiem, vienmēr saku, atceries, ka bez automašīnas tu esi tikai kājāmgājējs...

Šķērsojis zālienu, viņš pārrāpās pār zemu žogu un apstājās pie Ūkas upes.

Pēc tam kurjers devās gar krastu, turēdams rokā paciņu.

Mazliet tālāk sēdēja jauneklis baltā apģērbā. Nevienu citu tuvumā nemanīja. Baltmatis, arī āda kā krīts. Jauneklis lūkojās uz upi, it kā apbrīnodams ainavu. Tāds varētu izskatīties Viktorijas laika romantiskais dzejnieks, kuru vēl nav nopļāvis dilonis un narkotikas.

International Express kurjers gan nespēja saprast vienu. Proti, vecos laikos, kas nebija nemaz tik sen, ik pa gabalam krastā stāvēja makšķernieks, rotaļājās bērni, mīlas pārīši

nm

nāca klausīties upes šļakstos un urdzēšanā, saķērušies rokās, dūdodami kā balodīši Saseksas saulrietā. Pirms kāzām viņš savu kundzi Modu arī bija šurp vedis. Abi nāca te lakstoties un vienā neaizmirstamā reizē arī darīt ko vairāk.

Jā, un tagad bija pavisam citi laiki.

Pa upi drūmi peldēja baltas un brūnas putu skulptūras, bieži vien metriem pārklādamas ūdens virsmu. Vietām spīdēja ūdens, kuru klāja plāna, varavīkšņaini indīga benzīna kārtiņa.

Pēc gara, nogurdinoša ceļojuma pāri Ziemeļatlantijas okeānam, laimīgi atgriezušās Anglijā, skaļi sizdamas spārnus, varavīkšņainajā, glumajā ūdenī nosēdās pāris zosu un tūlīt nogrima bez pēdām.

Dīvaina gan tā pasaule, kurjers prātoja. Rau, Uka, savulaik skaistākā upe apkaimē, bet tagad slavena rūpnieciskā kanalizācija. Gulbji nogrimst, bet zivis uzpeld augšup.

Jā, progress. To nevar apturēt.

Viņš tuvojās vīrietim baltajā apģērbā.

- Atvainojiet, ser. Vai jūs būtu Krītamais?

Cilvēks baltajā apģērbā pamāja, neatraudams skatienu no upes, ar acīm sekodams iespaidīgajiem netīrumu un putu veidojumiem.

- Skaisti gan, - viņš čukstēja. - Sasodīti skaisti.

Kurjers uz bridi zaudēja valodu, bet tad ieslēdzās viņa

automātiskā runas sistēma.

- Jocīga gan tā vecā pasaule, vai nē? Gribu teikt, ka braukāju pa visu zemeslodi, piegādādams sūtījumus, un esmu atkal mājās, vārdu sakot, esmu te dzimis un audzis, ser, taču pabijis arī pie Vidusjūras un Demoinā, Amerikā, un tagad esmu šeit, ser, te jums paciņa...

Cilvēks ar Krītainā vārdu paņēma sūtījumu un arī mapi, lai parakstītos par saņemšanu.