Labas zīmes

- Mieru, tikai mieru, ierindniek! Viņu. Sīko, tumšādaino vīreli. Misteru Radžitu vai kā tur viņu sauc. Tās baismās ārzemju mākslas. Dzeltens dievs ar piemiegtām sarkanām acīm. Sievietes ar nez cik rokām. Raganas visas kā viena.

- Bet viņš mums bez maksas piegādā laikrakstus, seržant, - Ņūtons aizrādīja. - Turklāt tīri svaigus.

- Un vudu. Varu saderēt, ka viņš nodarbojas ar vudu. Upurē cāļus Sestdienas baronam. Garam, melnīgsnējam tipam ar cilindru. Atdzīvina mirušos, jā, liek strādāt sabata dienā. Vu-du, - Šedvels zīmīgi novīpsnāja.

Ņūtons centās iztēloties, kā seržanta namsaimnieks piekopj vudu. Misters Radžits, protams, strādāja sestdienās. Faktiski viņa tuklā, klusā sieva un tuklo, priecīgo bērnu bariņš strādāja kopā ar viņu augu diennakti, neskatoties kalendārā, uzcītīgi apmierinot apkaimes pieprasījumu pēc bezalkoholiskiem dzērieniem, baltmaizes, tabakas, saldumiem, laikrakstiem, žurnāliem un pornogrāfiskiem izdevumiem, par kuriem iedomājoties vien Ņūtona acis saskrēja asaras. Ļaunākais, ko, viņaprāt, misters Radžits varēja izdarīt ar cāli, bija pārdot to pēc derīguma termiņa beigām.

- Bet misters Radžits ir no Bangladešas vai Indijas, -Ņūtons iebilda, - un vudu, manuprāt, nāk no Kārību salām.

- Ak, - raganu meklēšanas seržants Šedvels ierāva dūmu.

Vismaz tā izskatījās. Ņūtons nekad nebija redzējis šefa cigaretes, jo tās vienmēr bija paslēptas viņa plaukstās. Kad beidzās cigarete, pazuda pat izsmēķis.

- Ak.

- Vai tad ne?

- Slepena gudrība, puis. Raganu meklēšanas armijas militārais noslēpums. Kad būsi ievadīts noslēpumos, redzēsi arī slepeno gudrību. Iespējams, ka daži vudu paveidi cēlušies Kārību salās. Vari man ticēt. Jā, tik tiešām. Taču visļaunākā pasuga nāk no...

- Bangladešas?

- Āreče nu! Jā, puis. Izņēmi man vārdu no mutes. Ban-gla-de-ša. Tieši tā.

Šedvels nemanāmi izmeta smēķa galu un dedzīgi sāka tīt jaunu, lai gan nebija redzams ne papīrs, ne tabaka.

- Jā. Vai kaut ko atradi, raganu meklēšanas ierindniek?

- Nu, kaut kas jau te būs, - Ņūtons sniedza laikraksta izgriezumu.

Šedvels pašķielēja.

- Ak tie... - viņš novilka. - Pupu mizas. Sauc sevi par sasodītām raganām? Pērn pats pārbaudīju. Aizbraucu, tērpies taisnības bruņās, ar iekuriem, pārmeklēju visu, tīrs kā izslaucīts. Cenšas nodibināt mazo biznesu ar pasūtījumiem pa pastu. Pupu mizas. Ne uz to pusi, ne tuvu. Nepazītu ragandzīvnieku pat tad, ja tas iekostu šiem bikšdibenā. Nav jau kā sendienās, puis.

Apsēdies Šedvels ielēja no netīra termosa tasē saldu tēju.

- Vai stāstīju tev, kā mani rekrutēja? - viņš jautāja.

Noturējis to par mājienu apsēsties, Ņūtons purināja

galvu. Iededzis cigareti ar vecām šķiltavām, Šedvels atzinīgi nokāsējās.

- Mans kameras biedrs bija raganu meklēšanas kapteinis Folkss. Desmit gadi par dedzināšanu. Vimbldonā pielaida uguni raganu sabata vietai. Darbiņš būtu uz goda, vienīgi diena bija neveiksmīga. Lāga zēns. Stāstīja man par kauju, Lielo karu starp Debesīm un Elli... Tieši viņš atklāja man raganu meklēšanas armijas iekšējos noslēpumus. Raganu dzīvnieki. Krūtsgali. Tas viss... Saproti, viņš zināja, ka gals klāt. Vajadzēja kādam nodot pieredzi. Tāpat kā es tagad tev... - Pašūpojis galvu, seržants turpināja: - Re, cik zemu esam krituši. Pirms pāris gadsimtiem, vai zini, bijām vareni. Stāvējām starp pasauli un tumsu. Bijām sarkanā līnija. Šaurā, sārtā uguns līnija, saproti?

- Bet es domāju, ka baznīca... - Ņūtons iesāka.

- Tprū! - Šedvels iesaucās. Ņūtons bija šo vārdu redzējis avīzē vai grāmatā, bet dzīvē dzirdēja pirmo reizi. - Baznīcas? Vai tad tās labākas? Tādas pašas vien ir. Gandrīz tas pats darbības virziens. Nevar uzticēties, ka tās izskaudīs ļaunumu, jo tad jau pašas paliks bez darba. Ejot tīģera medībās, tu tak negribēsi biedru, kas met tam gaļu. Nē, puis. Tas ir mūsu uzdevums. Iet pret tumsu.

Brīdi valdīja pilnīgs klusums.

Ņūtons allaž centās saskatīt cilvēkā labo, tomēr drīz vien pēc iestāšanās raganu meklētājos iedomājās, ka viņa priekšnieks un vienīgais ieroču brālis ir tikpat līdzsvarots kā uz smailes nostatīta piramīda. Drīz vien nozīmēja piecas sekundes. Štābs bija mitra istaba ar sienām nikotīna krāsā, kuras droši vien bija arī pārklātas ar to, un pelnu krāsas grīda, kuru klāja tieši šī viela. Istabā bija mazs kvadrātveida paklājs. Ņūtons centās uz tā neuzkāpt, lai nepieliptu zoles.

Pie sienas karājās sadzeltējusi Lielbritānijas karte ar šur tur iespraustiem paštaisītiem karodziņiem, iezīmējot vietas, kuras varēja lēti izbraukāt no Londonas.

Lai nu kā, Ņūtons bija iestrēdzis te jau vairākas nedēļas. Sākotnējais baisais valdzinājums pārvērtās baisā nožēlā, pēc tam sekoja baisa pieķeršanās. Seržanta Šedvela augums bija ap metru piecdesmit, bet apģērbs, vienalga kāds, iespiedās atmiņā kā vecs lietusmētelis. Lai arī vecs vīrs, tomēr ar saviem zobiem, bet tikai tāpēc, ka tos neviens nekāroja (ieraudzījusi tādu zem spilvena, Zobu feja laistos lapās).