Labas zīmes

Šķita, ka Šedvels pārtiek tikai no saldinātas tējas, kondensēta piena, paša tītiem smēķiem un īgnas iekšējās enerģijas. Cilvēkam bija mērķis, kuram viņš sekoja ar sirdi un dvēseli un savu pensionāra braukšanas karti. Mērķim viņš ticēja, un tas viņu elektrizēja kā turbīna.

Ņūtonam Pulsiferam gan nebija mērķa, kuram ziedot savu dzīvi. Ciktāl sniedzās atmiņa, viņš nekad nekam nebija ticējis. Dīvaini, jo Ņūtons to vēlējās. Ticība taču ir glābšanas riņķis, kas nemierīgajos dzīves ūdeņos noder lielākajai daļai cilvēku. Ņūtons mīļuprāt ticētu Dievam, vienīgi pirms tam labprāt ar Viņu pusstundu parunātu, lai noskaidrotu vienu otru jautājumu. Viņš bija apmeklējis dažādu konfesiju baznīcas, gaidīdams zilas gaismas dzirksti, taču veltīgi. Pēc tam Ņūtons nolēma kļūt par oficiālu ateistu, taču saprata, ka pietrūks spēka un pārliecības pat neticībai. Visas politiskās partijas viņam šķita vienlīdz negodīgas. Arī ekoloģiju Ņūtons pameta, kad abonētais ekoloģijas žurnāls piedāvāja lasītājiem dabiska dārza plānojumu, kurā ekoloģiska kaza bija piesieta metra attālumā no ekoloģiskā bišu stropa. Ņūtons bieži ciemojās vecāsmātes lauku mājā un domāja, ka no kazu un bišu paradumiem kaut ko saprot, tāpēc beigās nonāca pie slēdziena, ka žurnālu izdod maniaki kombinezonos. Turklāt tajā pārāk bieži parādījās vārds kopiena. Ņūtonam bija aizdomas, ka cilvēki, kas bieži lieto vārdu kopiena, piešķir tam īpašu nozīmi, izslēdzot no šīs nozīmes loka Ņūtonu un viņa zināšanas.

Beigās viņš mēģināja ticēt Visumam, kas šķita pietiekami saprātīgs, līdz nejauši sāka lasīt grāmatas, kuru nosaukumos bija vārdi haoss, laiks un kvants. Taču atklājās, ka pat tie, kuru darbs, kā saka, bija saistīts ar Visumu, tam īsti netic un pat lepojas, ka nezina, kas ir Visums un vai tas teorētiski var pastāvēt.

Ņūtona bezkompromisa prātam tas bija nepanesami.

Viņš neticēja jaunajiem skautiem un, kad paaugās, arī skautiem ne.

Tomēr Ņūtons bija gatavs ticēt, ka algu grāmatveža darbs United Holdings PLC, iespējams, ir garlaicīgākais pasaulē.

Tāds, lūk, bija Ņūtons Pulsifers. Ja viņš ieietu telefonu būdā pārģērbties, tad varbūt laukā iznāktu komiksa varonis.

Lai nu kā, Šedvels viņam tīri labi patika. Citiem arī, un tas Šedvelu kaitināja. Radžitam viņš patika tāpēc, ka laikus maksāja īri un nesagādāja nepatikšanas, bet rasismu pauda tik nikni un netieši, ka nevienu neaizvainoja. Šedvels taču necieta visus cilvēkus bez izņēmuma, neraugoties uz rasi, ādas krāsu vai ticību.

Ari misis Treisijai Šedvels patika. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinājis, ka blakusdzivokli mīt pusmūža sieviete, mātišķa dvēsele. Kungi pie viņas nāca, cerot uz tējas tasi un jauku patērzēšanu varbūt vairāk nekā uz samērā maigajām stingrās disciplīnas stundām. Dažreiz sestdienas vakarā Šeldons, mazliet iereibis, stāvēja gaitenī un kliedza: Bābeles netikle! Kaimiņiene Ņūtonam zem četrām acīm atzinās, ka ir pateicīga, jo, kaut gan Bābelē neesot bijusi, tā viņai esot bezmaksas reklāma.

Viņai nebija iebildumu, ka pēcpusdienas seansu laikā Šedvels sit pa sienu un lamājas. Pēdējā laikā viņai sāpot ceļgali un darbināt pagaldes klaudzinātāju esot nogurdinoši, tāpēc attāla sienas dauzīšana varot izrādīties pat noderīga.

Svētdienās misis Treisija atstāja Šedvelam pie durvīm pusdienas, apklātas ar otru šķīvi, lai neatdziest.

Viņasprāt, Šedvels nevarēja nepatikt. Tomēr no šīs patikšanas bija tikpat maz jēgas kā no cūkai izkaisītām pērlēm.

Atcerējies par citiem laikrakstu izgriezumiem, Ņūtons pagrūda tos pāri aptraipītajam galdam.

- Kas tad tur? - Šedvels aizdomīgi noprasīja.

- Parādības. Jūs taču pats teicāt meklēt. Baidos, ka mūsdienās ir vairāk parādību nekā raganu, - Ņūtons atbildēja.

- Kāds šāva zaķus ar sudraba lodēm, un nākamajā dienā vecā ciema ragana kliboja? - Šedvela balsī atskanēja cerība.

- Diemžēl ne.

- Govs no sievietes skatiena nokrita beigta?

-Nē.

- Bet kas tad? - Šedvels aizšļūca pie lipīga brūna skapīša, no kura izņēma kondensētā piena kārbu.

- Visapkārt notiek dīvainas lietas... - Ņūtons iesāka.

Viņš te strādāja jau nedēļu. Šedvelam bija uzkrājušies

papīru kalni. Šis tas bija noticis jau pasen. Ņūtonam bija laba atmiņa, varbūt tāpēc, ka divdesmit trijos dzīves gados tā nebija pārāk nodarbināta, un tā viņš bija kļuvis par ezoterisku parādību lietpratēju.

- Katru dienu kaut kādi jaunumi, - Ņūtons turpināja, šķirstīdams izgriezumus. - Dīvainas lietas notiek atomstacijās, un neviens neko nezina. Dzird baumas, ka uzpeldējis nogrimušais Atlantīdas kontinents. - Ņūtons bija lepns ar paveikto.

Šedvels ar papīra nazi pārdūra kondensētā piena kārbu. Tālumā iezvanījās telefons. Abi nelikās par to ne zinis. Visi tik un tā zvanīja misis Treisijai, un dažas no šīm sarunām nebija domātas vīriešu ausīm. Pirmajā dienā Ņūtons bija apzinīgi pacēlis klausuli, uzmanīgi noklausījies jautājumu un atbildējis: Vīriešu kokvilnas apakšbikses no Marks & Spencer. Vada otrā galā bija iestājies klusums.

Šedvels izsūca piena malku.