Labas zīmes

Speķazīle Džonsons bija nožēlojams, savam vecumam pārāk liels zēns. Tāds ir katrā skolā, ne jau vienmēr resnitis, taču milzenis, kura apģērbam ir gandrīz tāds pats izmērs kā tēvam. Viņu pirkstos plīst papirs, lūst pildspalvas. Citi bērni, ar kuriem Džonsons gribēja rotaļāties, beigās pakļuva zem viņa milzīgajām kājām. Speķazīle Džonsons kļuva par huligānu gandrīz pašaizsardzības dēļ vien. Labāk lai tevi sauc par huligānu, jo tas vismaz nozimē zināmu dedzību un kontroli un tevi nesaukā par lielo lempi. Sporta skolotāji bija izmisumā: ja Speķazīli kaut cik interesētu sports, skola uzvarētu visās sacensībās, taču viņam tas bija vienaldzigs. Speķazīle slepeni aizrāvās ar tropisko zivju kolekciju, par kuru saņēma godalgas. Speķazīle un Ādams Jangs bija dzimuši vienā gadā, ar dažu stundu starpību. Vecāki nebija izstāstījuši, ka viņš ir adoptēts. Redzat? Jaundzimušo jautājumā jums bija taisniba.

⁹

Hastar lar visa - acīmredzot Hasta la vista (spāņu vai.) - uz drīzu redzēšanos. (Tulk. piez.)

-Jā-

- Jebkura vietā?

-Jā-

- Neesmu redzējis. Zili zaļi brīnumi - neredzamas līnijas visapkārt, un es tās nemaz neredzu.

Ādams nebija no tiem, kas klausās citos, bet tagad gan piedzīvoja aizraujošākās divdesmit minūtes dzīvē, vismaz todien. Jangu mājās neviens nesita pie koka un nemeta pār plecu sāli. Vienīgais pussolis uz pārdabiskā atzīšanu bija noticis Ādama bērnībā, proti, negribīga izlikšanās, ka Ziemassvētku vecītis nolaižas lejā pa skursteni.¹

Ādams alka pēc kaut kā okultāka nekā Ražas svētki. Anatēmas teikto viņa prāts uzsūca kā dzēšlapa ūdeni.

Suns rūkdams gulēja zem galda, nopietni šaubīdamies pats par sevi.

Anatēma ticēja ne tikai enerģētiskajām līnijām, bet arī roņiem, vaļiem, divriteņiem, mūžamežiem, pilngraudu maizei, papīra otrreizējai pārstrādei, balto izsūtīšanai no Dienvidāfrikas un amerikāņu izsūtīšanai no it visurienes, ieskaitot Longailendu. Savu ticību viņa nekārtoja pa plauktiem, tāpēc viss bija savēlies milzīgā bezšuvju kamolā, kuram blakus Žannas d’Arkas principi atgādinātu vien aptuvenu priekšstatu. Kalnu pārcelšanas mērogā Anatēmas ticība būtu nulle, komats, pieci alpi.²

No viņas mutes Ādams pirmo reizi dzirdēja vārdu apkārtējā vide. Dienvidamerikas mūžameži viņam bija neatvērta grāmata, turklāt tā pat nebija iespiesta uz otrreiz pārstrādāta papīra.

Anatēmu zēns pārtrauca, tikai lai piekristu viņas viedoklim par kodolenerģiju.

- Biju atomstacijā. Garlaicīgi. Ne zaļu dūmu, ne burbuļojošu mēģeņu. Varbūt viņiem vajadzētu ekskursijām kaut ko tādu parādīt, ne tikai daudzus cilvēkus, kuri nebija pat skafandros.

- Burbuļošana sākas, kad apmeklētāji aiziet, - Anatoma drūmi atbildēja.

- Nūja, - Ādams piekrita.

-Visas šīs stacijas vajadzētu nolīdzināt līdz ar zemi.

- Tieši tā, kāda jēga, ja tur nekas neburbuļo? - teica Ādams.

Anatēma pamāja, vēl arvien cenzdamās saprast, kas Ādamā tik neparasts, līdz beidzot apķērās.

Viņam nebija auras.

Šajā jomā Anatēma bija lietpratēja. Uzmanīgi skatoties, viņa tās redzēja ap cilvēku galvām kā gaismas mākonīšus, un Grāmatā bija rakstīts, ka to krāsa liecina par cilvēka veselību un vispārējo stāvokli. Katram cilvēkam ir aura. Ļaunam, noslēgtam indivīdam - vārgs, drebošs siluets, bet atklātām un radošām dvēselēm aura izpletās pat vairākas collas attālu no ķermeņa.

Anatēma nebija dzirdējusi par cilvēkiem bez auras, taču Ādamam tās nebija. Taču viņš šķita priecīgs, dedzīgs, līdzsvarots kā žiroskops.

Anatēma nosprieda, ka pie visa vainīgs pašas nogurums.

Viņa, protams, bija apmierināta ar tik atsaucīgu skolnieku un, juzdamās pateicīga, pat iedeva viņam dažus New

Aquarian Digest eksemplārus. Nelielā žurnāla redaktors bija Anatēmas draugs.

ŠI tikšanās mainīja Ādama dzīvi. Vismaz todien.

Vecākiem par pārsteigumu, viņš agri aizgāja gulēt, bet pēc tam līdz pusnaktij lukturīša gaismā zem segas lasīja žurnālus, grauzdams citrona ledenes. No drudžaini košļājošās mutes ik pa laikam paspruka vārds VienreizējiI