Labas zīmes

Ādams pasmaidīja. Viņam bija nelāga slava, tomēr labāk tāda nekā nekāda.

- Man teica, ka tu esi vissliktākais no VIŅIEM, - Anatēma izskatījās jau mazliet priecīgāka.

Ādams pamāja.

- Misis Hendersone brīdināja: Uzmanieties no VIŅIEM, mis, īsti bandīti. Jaunais Ādams ir tīrā Dieva sodība.

- Bet kāpēc jūs raudājāt? - Ādams klusi pajautāja.

- Raudāju. Nūja, es kaut ko pazaudēju, - Anatēma atbildēja. - Grāmatu.

- Ja gribat, palīdzēšu jums meklēt, - Ādams galanti piedāvāja un sāka lielīties. - Es daudz zinu par grāmatām, pats arī savulaik vienu uzrakstīju. Baigā grāmata, gandrīz astoņas lappuses. Par pirātu, kurš bija slavens detektīvs. Pats arī zīmēju ilustrācijas. Ja vēlaties, iedošu izlasīt. Varu saderēt, ka tā ir daudz aizraujošāka par to, kuru pazaudējāt. Sevišķi tai vietā, kur ar gaisa kuģi ierodas dinozaurs un sāk cīnīties ar kovbojiem. Mana grāmata jūs noteikti uzjautrinātu. Braiens smējās, vēderu turēdams, un teica, ka savu mūžu neesot tā smējies.

- Paldies, es nešaubos, ka tava grāmata ir tiešām laba, - Anatēma teica, līdz galam iekarodama Ādama mīlestību, - bet palīdzēt nevajag, manuprāt, jau par vēlu.

Anatēma domīgi uzlūkoja Ādamu.

- Tu droši vien labi pazīsti apkārtni? - viņa pajautāja.

-Jūdzēm visapkārt, - Ādams atbildēja.

- Vai redzēji divus vīrus lielā, melnā mašīnā? - viņa painteresējās.

- Vai viņi nozaga jūsu grāmatu? - Ādams kļuva pati uzmanība: starptautisku grāmatu zagļu izsekošana būtu lieliska dienas izskaņa.

- Es tā neteiktu. Vismaz viņi to negribēja, tā man šķiet. Viņi meklēja muižu. Šodien tur aizgāju, bet neviens neko par tiem nezina. Kā nopratu, tur bijis kaut kāds negadījums.

Anatēma atkal uzmeta skatienu Ādamam. Kaut kas zēnā bija neparasts, bet viņa netika gudra, kas tieši. Nezin kāpēc pēkšņi šķita, ka viņš ir nozīmīga personība un nedrīkst ļaut viņam pazust. Kaut kas viņā...

- Kāds bija grāmatas nosaukums? - Ādams pajautāja.

-Jaukie un precīzie raganas Agneses Nateres pravietojumi, - Anatēma atbildēja.

- Raganas?

- Tāda kā Makbetā, - Anatēma paskaidroja.

- Redzēju, - Ādams sacīja, - tiešām interesanti, kā tur tie karaļi izdarījās. Kaut kas traks. Bet kas tajos pareģojumos tik jauks?

-Jauks kādreiz nozīmēja - nu, precīzs vai arī tiešs.

Neparasti gan. Tāda kā relaksēta spriedze. Varētu nodomāt - ja zēns ir te, tad viss pārējais saplūst ar ainavu, kļūst par fonu.

Jasmīnu namiņā Anatēma dzīvoja jau mēnesi. Ja neskaita misis Hendersoni, kura it kā apkopa namiņu un pie reizes izdevīgā gadījumā pārmeklēja īrnieces mantas, Anatēma ar citiem cilvēkiem bija pārmijusi labi ja desmit vārdus. Lai visi domā, ka viņa ir māksliniece! Tāds lauku apvidus radošām dvēselēm patīk.

Īstenībā jau te bija sasodīti skaisti. Ciems atradās brīnišķīgā vietā. Gleznotājiem, kas aizraujas ar romantisko ainavu, zirgiem un suņiem, te būtu īsta paradīze.

Taču vienlaikus, zinot, kas drīzumā notiks, dabas skaistums nomāca. Protams, ja var ticēt Agnesei. Un viņas grāmatu Anatēma tik neapdomīgi bija pazaudējusi. Protams, palika piezīmes, bet tās jau nebija tik vērtīgas.

Ja Anatēma tobrīd pilnībā valdītu pār savu prātu (Ādama klātbūtnē neviens to nespēja), tad ievērotu, ka, tiklīdz viņa sāk domāt par Ādamu vairāk nekā tikai pavirši, domas noslīd no viņa kā ūdens no pīles.

- Interesanti gan! - Ādams prātā jau šķirstīja grāmatu ar jaukajiem, precīzajiem pravietojumiem. - Tajā teikts, kas uzvarēs Lielajā turnīrā, vai ne?

- Nē, - Anatēma atbildēja.

- Vai tur ir gaisa kuģi?

- Tikai daži, - Anatēma sacīja.

- Un roboti? - Ādamā modās cerība.

- Diemžēl ne.

- Tad nu gan nav tik jauka, manuprāt, - Ādams nosprieda. - Kas tā par nākotni bez robotiem un gaisa kuģiem!

Trīs dienas - tā arī visa nākotne, Anatēma drūmi nodomāja. Lūk, kas tur ir.

- Vai vēlies limonādi? - viņa pajautāja.

Bridi vilcinājies, Ādams nolēma ķerties vērsim pie ragiem.

- Atvainojiet, ka prasu, bet, ja tas nav pārāk personīgi, vai jūs esat ragana? - viņš pajautāja.

Anatēma samiedza acis. Laikam jau misis Hendersone izošņājusi.

- Daži tā varētu domāt, - viņa atbildēja, - bet es patiesībā esmu okultiste.

- Labi, tad jau viss kārtībā, - Ādams kļuva priecīgāks.

Anatēma ar skatienu nomērīja viņu no galvas līdz

kājām.

- Vai zini, ar ko nodarbojas okultisti? - viņa pajautāja.

- 0 jā, - Ādams pašpārliecināti atbildēja.

- Nu jau tu izskaties priecīgāks, - Anatēma secināja, - ienāc. Pati arī labprāt kaut ko iedzeršu. Un vēl... Ādam Jang?

-Jā?

- Tu nospriedi, ka savām acīm jātic, vai ne?

- Es, vai? - Ādams jutās vainīgs.

Ar Suni gan bija negals. Viņš negribēja iet namiņā un, pieplacis slieksnim, sāka rūkt.

- Nāc nu, muļķa Suns, - Ādams teica, apjucis skatīdamies uz Anatēmu. - Tas taču tikai Jasmīnu namiņš. Parasti jau viņš mani klausa uz vārda.

- Vari ielaist dārzā, - Anatēma ieteica.