viņi ieinteresēti klausījās. Laukā smidzināja. Tērauda plākšņu un linoleja atgriezumu nojume karjerā tik tikko spēja pasargāt pulciņu no lietus. Visi skatījās uz Ādamu, it kā jautādami, ko lietus laikā var darīt. Taču neviens nebija vilies. Stāstot jaunumus, Ādama acis līksmi mirdzēja.
Tikai trijos nakti viņš bija beidzis lasīt Anatēmas žurnālus un aizgājis gulēt.
- Un vēl tur bija par Čārlzu Fortu, - Ādams teica, - kas izsauc zivju un varžu lietu, un vispār...
- Ej nu, - Pipars novilka, - tiešām dzīvas vardes?
- Nūja, - Ādams jau iekarsa, - lēkāja apkārt kurkstēdamas. Cilvēki beigās bija ar mieru maksāt, lai tik dabūtu viņu projām... un...
Ādams meklēja prātā vēl kaut ko, gribēdams dāvāt draugiem tādu pašu prieku, kādu bija guvis lasīdams.
- Un viņš aizburāja ar
- Nē, to nu gan viņš nevarēja izdarīt, - Venslideils stingri iebilda, - es ari lasīju par
- Es nesaku, ka viņš bija uz kuģa, kad to
Gaisotne tā kā atslāba. NLO vismaz bija kaut kas pazīstams. Moderno laiku NLO VIŅI īsti neticēja (trūka pierādījumu), tomēr uzmanīgi klausījās Ādamā.
-Ja es būtu atnācējs no Visuma, - Pipars pauda visu viedokli, - tad nestaigātu riņķi, stāstot par noslēpumaino kosmisko harmoniju. Es teiktu, - viņa sāka runāt zemā balsi caur degunu, it kā uzvilkusi baisu, melnu masku: - Es teiktu, ka man ir
Pārējie pamāja. Karjerā VIŅU iemīļotā rotaļa balstījās uz populāru seriālu ar lāzeriem, robotiem un princesi, kuras mati bija ieveidoti kā stereo austiņas (visi bija vienisprātis, ka lai nu kas, bet Pipars stulbās princeses lomai neder). Rotaļa parasti beidzās ar strīdu: visi gribēja stilīgo melno ķiveri un spridzināt planētas. Ādamam ļaundaru lomas padevās vislabāk; brēcot, ka viņš spēj uzspridzināt pasauli, izklausījās, ka viņš patiešām to spēj. VIŅI ar sirdi un dvēseli bija planētu iznicinātāju pusē, ja vien vienlaikus varētu ari izglābt princeses.
- Man ir aizdomas, ka senāk tā bija, bet ne jau tagad, -Adams sacīja. - Mūsdienās ap visiem ir zila gaisma, un viņi staigā pa pasauli, darīdami labu. Tāda kā galaktikas policija, kas cenšas cilvēkiem iestāstīt, ka visiem jādzīvo harmonijā un tā tālāk.
Brīdi valdīja klusums. Visi nožēloja, ka NLO bezjēdzīgi šķiež laiku.
- Vienmēr esmu domājis, kāpēc tos sauc par nezināmiem lidojošiem objektiem: visi taču zina, ka tie ir lidojošie šķīvīši, - Braiens teica, - proti,
- Tāpēc, ka valdība grib visu noklusēt, - Ādams paskaidroja. - Visu laiku nosēstas miljoniem lidojošu šķīvīšu, bet valdība mēģina to noslēpt.
- Bet kāpēc? - Venslideils brīnījās.
Ādams uzreiz neatbildēja. Vakar lasot uz šo jautājumu tiešu atbildi viņš neieguva. Acīmredzot
- Tāpēc, ka viņi ir
- Varu saderēt, ka vispirms viņš izdzer tēju un tikai tad lasa to grāmatu, - Venslideils iebilda, atcerējies, ka vasarā reiz iegāja tēva kabinetā un guva tur neizdzēšamu iespaidu, - bet pēc tam apspriež, ko iepriekšējā vakarā rādīja pa televīziju.
- Nu labi, bet
- Un uz tā ir uzraksts
- Un viss jāpatur dziļā slepenībā, - Ādamu jau sāka kaitināt kolēģu radošā pieeja. - Piemēram, atomstacijas, kurās bieži notiek sprādzieni, bet neviens to nezina, jo valdība to slēpj.
- Visu laiku jau nesprāgst, - Venslideils skarbi aizrādīja. - Mans tēvs saka, ka tur ir droši kā bankā un vēl, ka mums nav jādzlvo siltumnīcā. Lai nu kā, redzēju komiksu grāmatā1 lielu attēlu, un tur par sprādzieniem nekā nebija.
- Jā, bet tu man iedevi komiksu izlasīt, un es zinu, kas tā par bildi, - Braiens aizrādīja.
Venslideils bridi klusēja un tad pārspīlēti pacietīgā balsī atbildēja:
- Braien, tikai tāpēc, ka tur bija rakstīts Sprāgstošā
Kā vienmēr, sekoja īss kautiņš.
- Paklau, - Ādams nopietni sacīja, - vai gribat, lai stāstu jums par Ūdensvīra laikmetu, vai negribat?
Kā allaž, draudzīgā izplūkšanās pierima.
Ādams pakasīja pakausi.
- Labi, vienīgi jūsu dēļ aizmirsu, pie kā paliku, - viņš sūrojās.
- Pie lidojošiem šķīvīšiem, - Braiens atgādināja.
-Jā, labi. Labi. Nu, ja kāds saka, ka redzējis NLO,