Labas zīmes

Pēcpusdiena bija karsta, un inkvizitoru apģērbs (veci maisi) koda un smirdēja pēc sapelējušiem miežiem. Pats par sevi saprotams, ka dīķis vilināt vilināja.

- Labi jau labi, - viņš sacīja un pievērsās aizdomās turētajai. - Tu esi ragana, tā vairāk nedari, pietiek, tagad palaid arī citus... norunāts? Olē, - viņš piebilda.

- Un ko tagad? - Pipara māsa jautāja.

Ādams brīdi vilcinājās. Likt uz uguns? Nav vērts. Radīsies vēl problēmas, un viņa tāpat ir tik izmirkusi, ka nedegs.

Viņam bija arī neskaidra nojausma, ka tuvā nākotnē var rasties jautājumi par dubļainām kurpēm un sakaltušām ūdenszālēm uz sārtās kleitas. Taču tas būs nākotnē, pēc garās, siltās pēcpusdienas ar dēļiem, virvi un dīķi. Nākotne nekur nepaliks.

nākotne atnāca un aizgāja, mazliet biedējoši, kā jau nākotne, lai gan mistera Janga prātu nodarbināja ne tikai dēla dubļainais apģērbs. Ādamam vienkārši aizliedza skatīties televizoru, proti, bija jāiztiek ar melnbalto savā guļamistabā.

- Nesaprotu, kāpēc nedrīkst laistīt dārzu ar šļūteni, -Ādama tēvs teica mātei, - tāpat kā visi, arī es maksāju nodokļus. Dārzā jau ir īsts Sahāras tuksnesis. Brīnums, ka dīķis vēl nav izkaltis. Droši vien tāpēc, ka aizliegti kodolizmēģinājumi. Manā bērnībā vasara bija vasara, lija vai katru dienu.

Tas bija vakar.

Bet šodien Ādams slāja pa putekļainu ceļu. Tā bija jauka slāšana, vienīgi aizvainoja pareizi domājošus cilvēkus. Neteiktu, ka Ādams gāja sagumis. Slāt viņš mācēja lokani un daiļrunīgi, šobrīd ar pleciem pauzdams aizvainojumu un pārsteigumu, kādu jūt savā zemē neatzīts pravietis.

Krūmus klāja smagi putekļi.

- Ja raganas pārņems valsti un liks visiem ēst veselīgu pārtiku, aizliegs iet uz baznīcu un piespiedīs visus dejot kailiem, viņi būs to pelnījuši, - Ādams noburkšķēja un paspēra malā akmeni.

Godīgi sakot, nebūtu slikti, vienīgi tā veselīgā pārtika...

- Ja mums ļautu kārtīgi ķerties pie lietas, mēs noteikti atrastu simtiem raganu, - viņš atkal paspēra oli. - Veco Tornemadu taču nebāra tāpēc vien, ka viņš pašā sākumā sasmērējis kādai stulbai raganai kleitu.

Saimniekam pa pēdām uzticīgi cilpoja Suns. ŠI dzīve nebija gluži tas, ko elles suns gaidīja dažas dienas pirms Armagedona, taču, par spīti visam, šāda dzīve viņam sāka iepatikties.

Suns dzirdēja, ka saimnieks saka:

- Pat Viktorijas laikmetā cilvēkiem nelika skatīties melnbaltu televīziju.

Augums veido raksturu. Plušķainam šunelim daži uzvedības parametri neapšaubāmi ierakstīti gēnos. Pārvērties mazā suni, tu nevari saglabāt raksturu, jo visu savu būtību sāk cauraust maza šuneļa daba.

Suns jau bija trenkājis žurku. Tas pagaidām bija labākais notikums viņa dzīvē.

- Ja pasauli pārņems ļaunie spēki, cilvēki būs to pelnījuši, - Saimnieks burkšķēja.

Un pasaulē taču bija arī kaķi. Suns prātoja. Vienudien viņš bija pārsteidzis milzīgu rudu kaimiņu runci un gribējis to pārvērst trīcošā galertā, kā vienmēr - ar niknu skatienu un dobju rūkšanu, kas pagātnē varen labi iedarbojās. Šoreiz gan viņš saņēma pļauku pa degunu, tā ka acis saskrēja asaras. Suns nosprieda, ka peļu junkuri ir sīkstāki par zudušajām dvēselēm. Viņš gaidīja nākamos pārbaudījumus ar kaķiem, cerot, ka varēs labi izlēkāties un satraukti smilkstēt. Ej nu sazini, vai tā būs, bet vērts pamēģināt.

- Kad vecais Pikijs būs pārvērsts vardē, lai neviens pie manis neskrien, - Saimnieks murmināja.

Un tad Ādams kaut ko apjauta. Pirmkārt, dusmās viņš neapzināti bija atnācis līdz Jasmīnu namiņam. Otrkārt, tur taču kāds raudāja.

Asaras Ādamu aizkustināja. Bridi vilcinājies, viņš piesardzīgi pameta skatienu pār dzīvžogu.

Anatēmai, kas sēdēja saliekamajā krēslā un bija jau izlietojusi pusi no Kleenex salvetēm, šķita, ka tur paceļas nespodra un izspūrusi saulīte.

Ādams jau sāka šaubīties, vai viņa ir ragana. Viņas izskats nebūt nesakrita ar viņa priekšstatiem. Jangu ģimene bija izvēlējusies vienu, kā paši domāja, labāko svētdienas laikrakstu, tāpēc Ādamam bija gājis secen gadsimts okultisma vēsturē. Deguns viņai nebija liks, kārpu arī neredzēja, jauna... nu, samērā jauna. Ar to Ādamam pietika.

- Labdien, - viņš iztaisnojies sveicināja.

Izšņaukusi degunu, Anatēma viņu uzlūkoja.

Tagad vajadzētu aprakstīt, ko viņa redzēja pie dzīvžoga. Pēc tam Anatēma stāstīja, ka tur stāvējis tāds kā pirmspubertātes vecuma sengrieķu dievs. Varbūt Bībeles attēls - muskuļains eņģelis, kas, atvēzējis zobenu, aizstāv taisnību. Tā nebija divdesmitā gadsimta seja. Viļņotie zelta mati mirdzēja. Tāda seja varētu būt Mikelandželo skulptūrai.

Vienīgi Mikelandželo nebūtu pievienojis novalkātas krosenes, nodriskātus džinsus un netīru T kreklu.

- Kas tu tāds esi? - Anatēma pajautāja.

- Ādams Jangs, - viņš atbildēja. - Mēs tepat netālu dzīvojam.

- Nūja. Esmu par tevi dzirdējusi, - Anatēma slaucīja asaras.

Ādams lepni iztaisnoja muguru.

- Misis Hendersone piekodināja paturēt tevi acīs, -viņa turpināja.

- Mani jau te pazīst, - Ādams atbildēja.

- Dzirdēju, ka esi dzimis, lai tevi pakārtu, - Anatēma paziņoja.