Labas zīmes

Visi zināja, ka kristībās viņam dots vārds Džeremijs, taču neviens viņu tā nesauca, pat vecāki, kuriem viņš bija Jauneklis. Viņi neapzināti cerēja, ka dēls sapratis mājienu: šķita, ka viņš piedzimis ar četrdesmit septiņus veca cilvēka prātu.

- Kāpēc gan ne, - teica Braiens.

Viņam bija plata, līksma seja, ko klāja šķietami mūžīga netīrumu kārta.

- Nesaprotu, kāpēc raganām nevarētu būt sava avīze ar jaunākajām burvestībām. Mans tēvs saņem makšķernieku avīzi, un, varu saderēt, raganu ir vairāk nekā makšķernieku.

- Raganu izdevuma nosaukums ir Gaišreģu Ziņas, -Pipars turpināja.

- Tā jau nav nekāda raganu avīze, - Venslideils aizrādīja. - Mana krustmāte arī to pasūta. Tur raksta tikai par izlocītām karotēm vai cilvēkiem, kas iedomājas, ka iepriekšējā dzīvē bijuši, piemēram, karaliene Elizabete Pirmā. Patiesībā raganu vairs nav. Cilvēki izgudroja zāles un visu citu un pateica, ka raganas vairs nav vajadzīgas, un sāka viņas dedzināt sārtos.

- Tur varētu būt bildes ar vardēm un tā tālāk. - Brai-enam negribējās norakstīt labu ideju. - Satiksmes noteikumi lidošanai uz slotas. Kaķu sleja.

- Starp citu, tava krustmāte arī varētu būt ragana, -Pipars ieminējās. - Pa kluso. Piemēram, dienā krustmāte, bet naktī ragana.

- Mana krustmāte jau nu gan ne, - Venslideils drūmi izmeta.

- Un visādas receptes, - Braiens nelikās mierā. - Kā pa jaunam izmantot krupja gaļas pārpalikumus.

- Aizveries! - Pipars neizturēja.

Braiens nosprauslojās. Venslijs par to gan dabūtu pa purslām, pa draugam. Taču zēni jau sen zināja, ka nerakstītais likums par draudzīgu izplūkšanos Piparam nav saistošs. Priekš vienpadsmit gadus veca skuķa viņa spēra un koda negaidīti un trāpīgi. Turklāt vienpadsmit gadu vecumā zēnus jau sāka satraukt tāda kā nojausma, ka roku palaišana pret veco labo Pipu var izraisīt zināmu saviļņojumu, kuram viņi vēl nebija gatavi, - un turklāt rada iespēju saņemt strauju, ašu sitienu, kas darītu godu jebkurai jaunai karatistei.

Tomēr jauki, ka viņiem ir Pipars. Ar lepnumu zēni atcerējās laikus, kad Speķazīle Džonsons ar savu bandu ņirgājās, ka viņi spēlējoties kopā ar skuķi. Pipars tad uzsprāga tādās dusmās, ka Speķazīles māte vakarā atnāca sūdzēties.⁸

Pipars tik milzīgu tēviņu uzskatīja par dabisku ienaidnieku.

Viņai bija īsi apgriezti rudi mati, seja nosēta ar vasar-raibumiem.

Pipara īstais vārds bija Pipina Galadriela Mūnčailda. To viņa saņēma svinīgā pasākumā, kas notika dubļainā ielejā ar trim slimām aitām un vairākām caurām polietilēna teltīm. Māte izvēlējas Pantigērdlas ieleju Velsā, uzskatīdama to par atgriešanos pie dabas krūts. Pēc pusgada, nogurusi no lietus, odiem, vīriešiem, teltis bradājošajām aitām, kas pilnībā noēda pirmo marihuānas ražu, un kopienas arhaiskā mikroautobusa, Pipara māte sāka atskārst, kāpēc cilvēce visas vēstures gaitā centusies attālināties no dabas, cik tālu vien iespējams. Par pārsteigumu saviem vecākiem, Pipara māte atgriezās Tedfīldā, nopirka krūšturi un, atviegloti nopūzdamās, iestājās sabiedrisko zinātņu kursos.

Ir tikai divas iespējas, kā sadzīvot ar tādu vārdu: Pipars izvēlējās otro. Trīs vīriešu kārtas pārstāvji to uzzināja četru gadu vecumā, pirmajā skolas dienā, rotaļu laukumā.

Zēni pajautāja, kā viņu sauc, un meitene bērnišķīgā naivumā pateica.

Pēc tam tikai spainis ar aukstu ūdeni izšķīra Pipinas Galadrielas Mūnčaildas zobus un Ādama Janga kurpes. Tika saplēstas Venslideila pirmās brilles, bet Braiena kamzoli vajadzēja lāpīt piecās vietās.

Tieši tad VIŅI sāka turēties kopā, un Piparu visi sauca par Piparu, izņemot miesīgo māti un Speķazīli Džonsonu ar piekritējiem, kas bija viena no divām bandām ciemā (drosmes uzplūdu brīdī, kad VIŅI atradās ārpus dzirdamības robežas).

Ādams sita papēžus pret režģu kastes malu, sēdēdams goda vietā un garlaikoti klausīdamies klaudzienos kā ķēniņš sava galma dīkajā tērzēšanā.

Viņš laiski košļāja stiebru. Bija ceturtdienas rīts. Priekšā garas brīvdienas, kas šķita bezgalīgas un tukšas. Vajadzēs tās kaut kā aizpildīt.

Sarunu Ādams laida gar ausīm kā sienāžu čīgāšanu, pareizāk sakot, kā izlūks, kas pēta sajauktas smiltis, meklēdams vērtīgā zelta atspīdumu.

- Mūsu svētdienas avīze raksta, ka valstī ir tūkstošiem raganu, - Braiens paziņoja, - kas pielūdz dabu, ēd veselīgu pārtiku un tamlīdzīgi. Tiešām nesaprotu, kāpēc viena nevarētu būt arī mūsu ciemā. Tur teikts, ka tās sēj valstī nesaprātīgu ļaunumu.

- Pielūdzot dabu un ēdot veselīgu pārtiku? - Vensli-deils brīnījās.

- Tā tur bija rakstīts.

VIŅI brīdi padomāja. Savulaik Ādams pierunāja VIŅUS visu pēcpusdienu ēst tikai veselīgu pārtiku. Beigās VIŅI nonāca pie slēdziena, ka veselīga pārtika ir laba, ja pirms tās esi kārtīgi paēdis.

Braiens pieliecās un sazvērnieciski nočukstēja:

- Un vēl viņas dejo bez apģērba, - viņš piebilda. - Dodas kalnos un uz Stounhedžu un tur dejo bez drēbēm.