Labas zīmes

Azirafala kolekcijā trūka vienīgi Agneses Nateres Jauko un precīzo pravietojumu. Eņģelis iegāja istabā, turēdams to rokās kā dedzīgs filatēlists, kas tikko saņēmis no krustmātes kartīti ar Mauritius Blue pastmarku.

Šo grāmatu Azirafals vēl nekad nebija redzējis, taču daudz par to dzirdējis. Viņa kolēģi, proti, augsti kvalificēti speciālisti, kopskaitā ap divpadsmit, arīdzan. Šķita, ka Agneses sacerējums eksistē vakuumā, ap kuru jau gadsimtiem riņķo dīvaini nostāsti. Azirafals gan īsti nezināja, kā var riņķot ap vakuumu, bet tas jau nebija svarīgi. Hitlera dienasgrāmata līdzās Jaukajiem un precīzajiem pareģojumiem izskatītos kā gatavais viltojums.

Liekot dārgumu uz sola, eņģeļa rokas jau vairs tikpat kā netrīcēja. Uzvilcis ķirurga gumijas cimdus, Azirafals godbijīgi atšķīra pravietojumus. Viņš bija eņģelis, taču pielūdza arī grāmatas.

Titullapā Azirafals izlasīja:

JAUKIE UN PRECĪZIE AGNESES NATERES PRAVIETOJUMI

Mazliet mazākiem burtiem sekoja:

Jeb precīza vēsture no Šodienas līdz pat Pasaules galam Pēc tam mazliet lielākiem:

Pilna ar neparastiem brīnumiem un skaidrojumiem Viedo saprašanai

Atšķirīgā drukā:

Pilnīgāk nekā jebkurā citā izdevumā Mazākiem iespiedburtiem:

PAR SAVĀDAJIEM LAIKIEM, KAS MŪS GAIDA Mazliet izmisīgā kursīvā:

Un arī par visādiem brīnišķiem notikumiem Atkal lielākiem burtiem:

“Atgādina man labāko iz vecā Nostradama.” Ursula Šiftone

Pravietojumi bija sanumurēti, kopskaitā to bija vairāk nekā četri tūkstoši.

- Mieru, tikai mieru, - Azirafals zem deguna murmināja.

Iegājis virtuvītē, viņš pagatavoja kakao un pāris reižu dziļi ieelpoja.

Mazliet atguvies, eņģelis atgriezās un sāka lasīt.

Četrdesmit minūšu laikā viņš pat nepieskārās kakao tasei.

rudmate viesnīcas bAra stūri bija sekmīgākā kara reportiere pasaulē. Viņas pase bija uz Karmīnes Zigaiberes vārda, un viņa devās turp, kur karoja.

Nu. Apmēram.

Faktiski jau tā nemaz nebija, jo karš sākās tikai pēc rudmates vizītes.

Karmīne nebija pārāk pazīstama, ja nu vienīgi savās aprindās. Kad lidostas bārā satikās pieci seši kara reportieri, sarunas kā kompasa adata, kas vienmēr griežas uz Ziemeļiem, allaž pievērsās Mērčisonam no The New York Times, van Hornam no Newsweek, Anfortam no I. T. N. Kara reportieru ziņojumi par kara reportieriem.

Savukārt, kad Mērčisons, van Horns un Anforts saskrējās kleķa būdas drupās Beirutā, Afganistānā vai Sudānā, tad, brīdi pajūsmojuši cits par cita rētām un ierāvuši gra-ķīti, visi pēc kārtas stāstīja apbrīnas pilnas anekdotes par Rudo Zigaiberi no National World Weekly.

-Tā stulbā avīžele pat nenojauš, kas tai pieder, -Mērčisons mēdza teikt.

National World Weekly zināja gan: proti, kara reportiere. Cita lieta, ka neviens netika gudrs, ko ar tādu darīt tagad, kad viņiem tāda bija.

National World Weekly parasti ziņoja pasaulei, ka De-moinā kāds redzējis uz hamburgera parādāmies Kristus seju, kā arī to, ka Elviss Preslijs nesen manīts strādājam burgeru ēstuvē Demoinā un kāda Demoinas mājsaimniece, klausīdamās Preslija dziesmas, izārstējusies no vēža, ka vilkaču bari, kas apsēduši Rietumu rajonus, esot cēlo

Amerikas atklājēju sieviešu pēcteči, kuras izvarojis Sniega i ilvēks, bet Elvisu 1976. gadā esot paņēmuši atnācēji no Visuma, jo viņš bijis pārāk labs mūsu pasaulei.⁴

Tāds, lūk, bija National World Weekly, kas pārdeva četrus miljonus eksemplāru nedēļā, un kara reportieris viņiem bija vajadzīgs tāpat kā ekskluzīva intervija ar ANO ģenerālsekretāru⁵.

Tāpēc viņi dāsni maksāja Rudajai Zigaiberei, lai viņa dodas meklēt karu, un neuztraucās par biezajām aploksnēm ar pavirši uzrakstītu adresi, kuras viņa šad un tad sūtīja no visas pasaules, lai attaisnotu lielos tēriņus.

Redakcijai tas šķita pamatoti. Rudā, protams, nebija izcila kara reportiere, tomēr neapšaubāmi pievilcīga, un tas National World Weekly daudz ko nozīmēja. Viņa vienmēr rakstīja par apšaudēm, nepieminēdama politiskos cēloņus, turklāt pilnībā ignorēdama Cilvēku Intereses.