Labas zīmes

Dažkārt redakcija atdeva Rudās reportāžas pārrakstīšanai un rediģēšanai. (Kaujas laukā pie Riokonkorsas deviņgadīgajam Manuelam Gonzalesam parādījās Kristus un lika iet mājās, jo māte par viņu uztraucas. “Es zināju, ka tas ir Kristus," drosmīgais zēns stāstīja, “viņš izskatījās mats matā tāpat kā toreiz, kad parādījās uz manas brokastu kārbas.”)

Tomēr parasti National World Weekly Rudo lika mierā, sistemātiski metot viņas reportāžas papīrkurvī.

Mērčisons un van Horns, kā arī Anforts par to daudz neuztraucās. Vienu gan viņi zināja droši: ja kaut kur sākas karš, tad pirms tam tur noteikti redzēta mis Zigaibere.

- Kā viņa to dabū gatavu? - reportieri neticīgi prasīja cits citam. - Velns parāvis, kā viņai tas izdodas?

Visi saskatījās, zinādami: ja Rudā būtu automašīna, tad Ferrari. Tādas skaistules parasti pavada brūkošas trešās pasaules valstiņas korumpētos ģenerālisimusus, bet viņa turas kopā ar mums. Mums nu gan paveicies, vai ne?

Mis Zigaibere tikai smaidīja un izpirka kolēģiem dzērienu uz National World Weekly rēķina, vērodama, kā visapkārt sākas kautiņi. No viņas sejas nepazuda smaids.

Tik tiešām, viņas sūtība bija žurnālistika.

Tomēr neviens nevar iztikt bez atpūtas. Pēc vienpadsmit gadiem Rudā beidzot devās atvaļinājumā.

Viņa aizbrauca uz mazu Vidusjūras salu, kas pelnīja naudu ar tūrismu, un tas jau pats par sevi bija dīvaini. Rudā izskatījās pēc sievietes, kas uz salu, kura ir mazāka par Austrāliju, atbraukusi tāpēc vien, ka tā pieder viņas draugam. Un, ja kāds salinieks dzirdētu, ka pēc mēneša sāksies karš, viņš smietos un censtos jums pārdot pītu vīna grozu vai gliemežvāku glezniņu ar bērnu. Tā bija toreiz.

Bet tagad...

Sākās dziļa reliģioza un politiska ķilda par to, kurai no četrām cietzemes valstiņām sala piederot. Sabiedrība sašķēlās trijās frakcijās. Pilsētas skvērā tika sagrauta Svētās Marijas statuja. Ar tūrismu bija cauri.

Rudā Zigaibere sēdēja viesnīcas De Palomar del Sol bārā, sūkdama dzērienu, kas skaitījās kokteilis. Stūrī saguris pianists plinkšķināja klavieres, mikrofonā ķērca viesmīle ar parūku.

- Ā-ā-ā-ā, savulaik mums bija baltas smiltis ā-ā-ā,

baltas smiltis...

Un tad pa logu ielēca vīrietis ar nazi zobos, kalašņikovu vienā rokā, rokasgranātu - otrā.

- Gagudinu... - viņš iesāka un, izņēmis nazi no mutes, turpināja, - turku atbrīvošanas frakcijas vārdā pasludinu, ka viesnīca ir ieņemta!

Pēdējie divi uz salas palikušie atpūtnieki⁶ palīda zem galda. Nevērīgi izņēmusi no dzēriena ķirsi, Rudā ar spilgti sarkanajām lūpām lēni nosūca to no kāta. Dažiem vīriešiem pār muguru pārskrēja auksti šermuļi.

Pianists piecēlās un izņēma no klavierēm aizvēsturisku automātu.

- Viesnīcu jau ieņēmusi grieķu teritoriālā brigāde! -viņš iesaucās. - Viena lieka kustība, un jūs vairs neredzēsiet dienasgaismu!

Pie durvīm sākās rosība. Parādījās milzīgs vīrs ar melnu bārdu, smaidā atiezis zelta zobus un turēdams rokā īstu, lai arī vecmodīgu, karabīni. Viņam aiz muguras stāvēja bars tikpat milzīgu, taču ne tik iespaidīgi apbruņotu vīru.

-Viesnīca, savulaik stratēģiski nozīmīgs tūrisma punkts, gadiem simbolizēja turku-grieķu fašistisko imperiālismu, bet tagad pārgājusi itāļu-maltiešu karotāju īpašumā! - nodunēja viņa rupjā balss. - Nu jums visiem beigas!

- Muļķības! - pianists atbildēja. - Viesnīca nav stratēģiski nozīmīga. Vienīgi tai ir ārkārtīgi labi apgādāts vīna pagrabs!

- Viņam taisnība, Pedro, - teica vīrs ar kalašņikovu. - Tieši tāpēc jau manējie to gribēja. Ģenerālis Ernesto de Montoja teica tā: Fernando, līdz sestdienai karš būs galā, un zēni gribēs palīksmot. Ieteci viesnīcā De Palomar del Sol un paziņo, ka tā ieņemta, labi?

Bārdainis nosarka.

- Viesnīca ir stratēģiski svarīga, pie velna, Fernando Čianti! Es uzzīmēju smalku salas plānu, un tā ir pašā vidū, tāpēc, pie velna, ir stratēģiski svarīga! To es tev varu pateikt.

- Ha ha! - Ernesto palaida smieklu. - Tikpat labi stratēģiski svarīgs ir arī Djego namiņš, no kura logiem paveras skats uz pagrimušo kapitālistu nūdistu privātpludmali.

Pianists nosarka kā biete.

- Mūsējie to šorīt ieņēma, - viņš atzinās.

Iestājās klusums, vienīgi nočaukstēja zīds (Rudā iztaisnoja sakrustotās kājas).

Pianista ādamābols cilājās augšup un lejup.

- Tiešām stratēģiski svarīgs punkts, - viņš izspieda, mēģinādams neskatīties uz sievieti, kas sēdēja pie bāra letes. - Protams, ja kāds izceltu uz salas zemūdeni, tev būtu jāatrodas tādā vietā, no kuras to var redzēt.

Atkal iestājās klusums.

- Katrā ziņā tā ir stratēģiski svarīgāka vieta nekā viesnīca, - viņš pabeidza.

Pedro draudīgi nokāsējās.

- Nākamais, kas pateiks kaut vārdu... izdvesīs kaut skaņu... būs mironis.

Smaidīdams viņš pacēla ieroci.

- Labi, bet tagad visi pie sienas!