Labas zīmes

Neviens nepakustējās. Neviens viņā vairs neklausījās. Visi klausījās klusajā, neskaidrajā murmināšanā, kas plūda no gaiteņa aiz bārdaiņa muguras.

Vīru bariņš pie durvīm sarosījās. Visi centās saglabāt aukstasinību, taču murmināšana, kurā jau varēja izšķirt atsevišķus vārdus, izsita viņus no sliedēm.

- Neņemiet ļaunā, kungi. Nu gan vakariņš, vai ne? Trīsreiz ap salu, gandrīz neatradu šo vietu, nu jau vairs nevar ticēt pat ceļa rādītājiem, vai ne? Tomēr beigās atradu, četrreiz bija jāapstājas un jālūdz parādīt ceļu, beigās iegāju pastā, tur jau visu zina, tomēr nācās zīmēt plānu, lai kaut kā atkultos līdz šejienei...

Mierīgi slīdēdams garām apbruņotajiem vīriem kā līdaka caur foreļu baru, ienāca vīrietis acenēs un zilā formastērpā, nesdams garu, tievu saini brūnā papīrā, kas bija pārsiets ar auklu. Vienīgie mesli šejienes klimatam no viņa puses bija brūnas plastmasas sandales, savukārt zaļās vilnas zeķes pauda dziļu, dabisku neuzticēšanos svešajiem laika apstākļiem.

Galvā viņam bija naģene ar lielu, baltu uzrakstu International Express.

Vīrs bija neapbruņots, neliela auguma, taču neviens viņu neaizskāra. Neviens nepagrieza pret viņu ieroci, tikai noskatījās.

Atnācējs pārlaida acis pār istabu, nopētīja sejas un tad paskatījās lejup uz savu mapi. Pēc tam viņš devās taisni pie Rudās, kas vēl sēdēja pie bāra.

-Jums sūtījums, mis, - viņš teica.

Rudā, to paņēmusi, sāka raisīt vaļā auklu.

International Express kurjers, smalkjūtīgi nokāsējies, pasniedza viņai apbružātu kvīšu grāmatiņu un dzeltenu plastmasas pildspalvu, kas ar auklu bija piesieta pie mapes.

-Jums jāparakstās, mis. Te. Vārdu un uzvārdu drukātiem burtiem te, bet zemāk parakstieties.

- Protams, - Rudā pamāja un nesalasāmi parakstījās kvīšu grāmatiņā, beigās uzdrukādama savu vārdu. Krietni isāku nekā Karmīne Zigaibere.

Kurjers laipni pateicās un devās projām, murminādams, ka te gan ir jauka vieta, kungi, kā radīta atpūtniekiem, atvainojiet par traucējumu, ser... Viņš pazuda visu skatieniem tikpat mierīgi kā ieradās.

Rudā beidzot atvēra sūtījumu. Ap viņu sāka pulcēties cilvēki, gribēdami redzēt, kas ir pakā. Un tajā bija milzīgs zobens.

Rudā nopētīja to no visām pusēm. Klasisks, garš un ass, izskatījās gan vecs, gan nelietots, bez rotājumiem, nekas īpašs. Tāds nav nedz burvju zobens, nedz noslēpumaina spēka un varas ierocis. Tas neapšaubāmi bija zobens, ar ko varētu griezt, kapāt, cirst, vēlams, nogalināt vai vismaz nedziedināmi sakropļot daudzus jo daudzus cilvēkus. No zobena staroja neizskaidrojams naids un draudi.

Rudā ar manikirēto labo roku saņēma zobenu aiz spala un pacēla to acu līmenī. Asmens nomirdzēja vien.

- L-labi! - viņa teica, nokāpdama no soliņa. - Beidzot!

Iztukšojusi glāzi, Rudā uzmeta zobenu plecā un paskatījās uz samulsušajiem vīriem, kas bija sastājušies ap viņu ciešā lokā.

- Atvainojiet, zēni, bet man jūs jāpamet, - Rudā paziņoja, - lai gan labprāt paliktu un iepazītos ar jums tuvāk.

Visiem pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņi to nemaz negrib. Skaista, jā, bet skaista kā degošs mežs, kuru labāk apbrīnot pa gabalu, nepienākot par tuvu.

Viņa turēja rokā zobenu, un viņas smaids grieza kā nazis.

Telpā bija daudz šauteņu, kas tagad lēni, trīcoši notēmēja uz viņas krūtīm, muguru un galvu.

Loks ap Rudo saslēdzās.

- Paliec uz vietas! - Pedro ieķērcās.

Pārējie pamāja.

Paraustījusi plecus, Rudā pagriezās, lai ietu.

Visi neapzināti nospieda gaili. Gaisā nosmaržoja pēc svina un kordīta. Kokteiļa glāze sievietes rokā saplīsa. Atlikušie spoguļi uzsprāga, un uz visām pusēm pašķīda nāvējošas lauskas. Vienā pusē iebruka griesti.

Un tad viss jau bija galā.

Karmīne Zigaibere pagriezās un paskatījās uz līķiem visapkārt, it kā nezinādama, kā tie radušies.

Ar spilgti sarkanu mēlīti viņa kā kaķis nolaizīja no delnas virspuses svešas asinis un pasmaidīja.

Pēc tam Rudā devās projām, papēžiem klikšķot uz flīzēm kā āmura klaudzieniem tālumā.

Abi atpūtnieki, izlīduši no slēptuves zem galda, noskatījās asinspirtī.

- Ja mēs būtu, kā vienmēr, aizbraukuši uz Torelmoli-nosu, neko tādu nepiedzīvotu, - sieviete nogaudās.

- Ārzemnieki, - vīrietis nopūtās, - viņi jau nav tādi kā mēs, Patrīcij.

-Jā, viss skaidrs. Nākamgad brauksim uz Braitonu, -misis Trefola nolēma, nepavisam neaptverdama tikko notikušā nozīmīgumu.

Tikko notikušais liecināja, ka nekāda nākamgada nebūs.

Iespēja sagaidīt nākamo nedēļu saruka līdz nullei.

CETURTDIENA

Ciemā bija uzradusies jauna iemītniece.

Jaunie vienmēr piesaistīja VIŅU⁷ uzmanību, taču šoreiz Pipara vēsts bija graujoša.

- Jasmīnu namiņā ievākusies ragana, - Pipars iesāka. - Es zinu - misis Hendersone, kas tur uzkopj, teica manai mātei, ka viņa saņem raganu laikrakstu. Un veselu kaudzi parastu avīžu. Bet raganu izdevumu arī.

- Mans tēvs saka, ka tādu raganu nemaz nav, - sacīja Venslideils.

Venslideilam bija gaiši, viļņaini mati. Pasaulē viņš skatījās caur bieziem briļļu stikliem melnos rāmīšos.