Labas zīmes

Džonatans Pārķers no Tirdzniecības nodaļas līkumoja cauri krūmiem, un tad kāds apvija roku ap viņa kaklu.

Naidžels Tompkinss izspļāva rododendru lapu vīkšķi.

- Uzņēmuma likumi vairs nav spēkā, esmu tikai es... -uzbrucējs sēca, slaucīdams dubļaino seju.

- zemisks gājiens, - iedams caur tukšajiem gaiteņiem, Azirafals teica.

- Bet ko es tādu izdarīju? - Kroulijs brīnījās, uz labu laimi grūzdams vaļā durvis.

- Laukā cilvēki šauj cits uz citu!

- Nu, bet tas taču ir taisnīgi, vai tad ne? Paši vainīgi. To jau viņi tiešām vēlas. Es tikai piepalīdzēju. Uzskati to par Visuma mikrokosmosu. Visiem brīva izvēle. Svēta lieta, vai ne?

Azirafals uzmeta viņam niknu skatienu.

- Nu labi, - Kroulijs padevās. - Beigās neviens nebūs nogalināts. Visi brīnumaini izglābsies. Tā taču ir tikai spēle.

Azirafals atslāba.

- Zini, Kroulij, - viņš jau staroja, - vienmēr esmu teicis, ka dziļi iekšienē tu esi gluži...

- Labi jau labi, - Kroulijs šņāca, - izstāsti to visai sasodītajai pasaulei, kāpēc gan ne?

necik ilgi, un visi sāka brāļoties. Lielākā daļa no Finanšu departamenta saprata, ka viņiem ir kopējas intereses ar pretiniekiem, tāpēc pievēra acis uz atšķirībām un apvienojās pret Perspektīvās plānošanas nodaļu.

Pirmā policijas mašīna bija pievadceļa pusē, kad sešpadsmit lodes no visām pusēm trāpīja tās radiatorā. Divas citas iznicināja radioantenu, taču bija jau par vēlu.

mērija hodžsa lika nost telefona klausuli, kad Kroulijs atvēra viņas kabineta durvis.

- Tie noteikti bija teroristi vai konkurenti, - viņa sēca un tad nopētīja atnācējus. - Jūs esat no policijas, vai ne?

Kroulijs redzēja, ka sievietes acis ieplešas.

Kā jau velns viņš labi iegaumēja sejas un pazina tās pat pēc desmit gadiem, neraugoties uz to, ka sievietei nebija galvassegas, bet seju klāja bieza smiņķa kārta. Kroulijs noknakšķināja pirkstus. Mērija Hodžsa atkrita krēslā, un viņas seja pārvērtās neizteiksmīgā, patīkamā maskā.

- Bez tā varēja gluži labi iztikt, - Azirafals atbildēja.

- Lab... - iemetis skatienu pulkstenī, Kroulijs melodiskā balsī turpināja, - ... rīt, kundze. - Mēs esam tikai divas pārdabiskas būtnes, kas prāto, vai jūs varētu kaut kā palīdzēt ar norādēm, kur meklēt skandalozo Sātana dēlēnu. - Kroulijs ledaini uzsmaidīja eņģelim.

- Es viņu pamodināšu, labi? Bet tu runāsi.

- Labi. Ja jau tu tā uzstāj, - eņģelis nesteigdamies atbildēja.

- Savu reizi vecās metodes ir visiedarbīgākās, - Kroulijs pievērsās nesatricināmi mierīgajai sievietei.

- Pirms vienpadsmit gadiem jūs šeit bijāt mūķene, vai ne? - viņš iesāka.

- Jā, - Mērija pamāja.

- Lūdzu! Redzi? Es zināju, ka nekļūdos, - Kroulijs teica eņģelim.

- Tev velnišķīgi veicas, - Azirafals nomurmināja.

- Tolaik jūsu vārds bija māsa Runīgā vai tamlīdzīgi.

- Daiļrunātāja, - Mērija Hodžsa neskanīgā balsī precizēja.

- Vai atceraties negadījumu, kurā tika samainīti tikko piedzimuši bērni? - Kroulijs turpināja.

Mērija Hodžsa vilcinājās, bet, kad ierunājās, šķita -atmiņas, kas bija apbedītas, pēc daudziem gadiem tiek uzjundītas.

-Jā, - viņa pamāja.

- Vai varētu būt tā, ka apmaiņā kaut kas misējās?

- Nezinu.

Kroulijs brīdi padomāja.

-Jums noteikti bija reģistru grāmata, - viņš nelikās mierā, - tādas šajos laikos ir visur.

Uzmetis lepnu skatienu Azirafalam, velns padižojās:

- Viena no manām spožākajām idejām.

- Bija gan, - Mērija Hodžsa atbildēja.

- Un kur tā ir tagad? - saldi nodūdoja Azirafals.

- Uzreiz pēc dzemdībām izcēlās ugunsgrēks.

Kroulijs novaidēdamies pameta gaisā rokas.

- Droši vien Hasturs, - velns secināja. - Viņa rokraksts. Vai vari to iedomāties? Lieku galvu ķīlā, ka viņš pats uzskatīja to par ģeniālu ideju.

- Varbūt otrajam bērnam bija kāda īpaša pazīme, neatceraties?

- Atminos.

- Lūdzu, pastāstiet!

- Viņam bija jaukas, sārtas pēdiņas.

- Ak vai.

- Un vēl viņš bija ļoti mīļš, - Mērija Hodžsa piebilda.

Aiz loga iegaudojās sirēna, kuru aprāva trāpīgs šāviens.

Azirafals piebikstīja velnam.

- Jāiet, - viņš mudināja, - kuru katru brīdi te būs pilns ar policistiem, un mans morālais pienākums, protams, būs palīdzēt vākt liecības.

Mirkli padomājis, eņģelis turpināja:

- Varbūt pajautā, vai tonakt dzemdēja vēl kāda sieviete, un...

Pa kāpnēm augšup dunēja soļi.

- Apstādini viņus! Mēs vēl neesam beiguši! - Kroulijs norīkoja.

- Vēl mazliet brīnumu, un mūs tur, augšā, ievēros, -Azirafals brīdināja. - Vai tiešām tu gribi, lai ierodas Gab-riēls vai vēl kāds, lai noskaidrotu, kāpēc pēkšņi aizmiga četrdesmit policisti?

- Labi, - Kroulijs padevās. - Viss. Pietiks. Tomēr bija vērts pamēģināt. Laižamies projām!

- Pēc trīsdesmit sekundēm jūs pamodīsieties, - Azirafals teica hipnotizētajai sievietei. - Redzēsiet jauku sapni par to, kas jums patīk vislabāk, un...

- Labi jau labi, - Kroulijs nopūtās. - Vai tagad varam iet?