Labas zīmes

neviens neievēroja, ka viņi dodas projām. Policisti bija pārāk aizņemti, tvarstīdami satracinātos, adrenalīna apreibinātos, kauslīgos kursantus. Pļavu bija izdangājušas trīs policijas mašīnas. Azirafals pagrūda Krouliju aiz pirmās ātrās palīdzības mašīnas, un mirkli vēlāk Bentley aizšalca naktī. Aiz muguras palika vasarnīca un paviljons, kurus jau laizīja liesmu mēles.

- Atstājām nabaga sievieti briesmās, - eņģelis nopūtās.

- Tu saki? - Kroulijs atsaucās, cenzdamies sabraukt ezi, par laimi, nesekmīgi. - Pieprasījums pēc centra divkāršosies. Ja vien viņa izspēlēs pareizo kārti, atlasīs īstos klientus un sameklēs labu advokātu. Varbūt piedāvās apmācību ar īstiem ieročiem? Tauta stāvēs rindās.

- Kāpēc tu esi tik cinisks?

- Es jau teicu. Man tāds darbs.

Brīdi abi brauca klusēdami.

- Tu cerēji, ka viņš parādīsies un mēs tiksim uz pēdām? - Azirafals ierunājās.

- Neparādīsies. Mēs jau neredzēsim. Aizsargājoša maskēšanās. Viņš pat nezina, ka paša spējas izolē viņu no okultajiem spēkiem.

- Okultajiem spēkiem?

- No mums abiem, - Kroulijs paskaidroja.

- Es neesmu okultais spēks, - Azirafals iebilda, - eņģeļi nav okulti. Mēs esam ēteriski.

- Vai nav vienalga, - Kroulijs nošņāca, pārlieku uztraucies, lai strīdētos.

- Vai nevar kaut kā citādi noteikt viņa atrašanās vietu?

Kroulijs paraustīja plecus.

- Kam tu prasi? - viņš atbildēja. - Tu domā, ka man šajos jautājumos liela pieredze? Armagedons notiek tikai vienreiz. Otro mēģinājumu izdarīt man neviens neļaus.

Eņģelis vēroja aiz loga slīdošos dzīvžogus.

- Izskatās pavisam mierīgi, - viņš sacīja. - Kā, tavuprāt, viss notiks?

- Populārs variants ir kodoltermiskā katastrofa. Lai gan jāsaka, ka šobrīd lielie zēni viens pret otru izturas pieklājīgi.

- Varbūt asteroīda trieciens? - Azirafals prātoja. - Manuprāt, šajos laikos tīri moderni. Trieciens Indijas okeānā, milzīgs putekļu un tvaiku mākonis, un ardievu, visas augstākās dzīvības formas!

- Lieliski! - Kroulijs atsaucās, par katru cenu mēģinādams pārsniegt ātrumu, kaut mazliet.

- Nepanesami pat domāt, vai ne? - Azirafals drūmi izmeta.

- Visas augstākās dzīvības formas - tu-tū.

- Drausmīgi.

- Nekā, tikai putekļi un fundamentālisti.

- Tas nu gan bija nejauki.

- Atvaino. Nenoturējos.

Abi pievērsa skatienu ceļam.

- Bet varbūt terorisma akts? - Azirafals atkal iesāka.

- Ne jau no mūsu puses, - Kroulijs atbildēja.

- Mūsu ari ne, - Azirafals teica. - Lai gan mūsu pusē, protams, ir visi, kas cīnās par brīvību.

- Zini, ko tev teikšu, - Kroulijs, riepām kaucot, pagrieza mašīnu uz Tedfildas apvedceļu. - Atklāsim kārtis! Tu man, es tev!

- Labi. Tu pirmais.

- Nekā nebija! Sāc tu!

- Bet tu esi velns.

- Bet godīgs, vismaz tā ceru.

Azirafals nosauca piecus politiskos līderus, Kroulijs sešus. Trīs uzvārdi bija abos sarakstos.

- Redzi? Es jau teicu! Cilvēkiem nav ne kauna, ne goda. Tādiem nevar uzticēties ne brīdi, - Kroulijs šķendējās.

- Tomēr, cik zinu, mūsējiem nav dižu plānu, vienīgi nelieli terora akti - gribēju teikt, politiski protesti.

- Ak tad tā, - Kroulijs rūgti novilka, - vai ar to tu domā, ka nebūs bezjēdzīgas masu slepkavošanas? Tikai pasūtījuma darbiņš - precīzi snaiperu šāvieni?

Azirafals nelikās dzirdam.

- Uz kurieni mēs tagad braucam?

- Derētu mazliet pagulēt.

- Tu taču vari iztikt bez miega. Es arī. Ļaunais nekad neguļ, bet Labais ir allaž modrs.

- Pārnestā nozīmē varbūt. Tomēr personīgi man ir paradums dažkārt nolikt galvu uz spilvena.

Kroulijs skatījās uz priekšējām gaismām. Drīz pienāks laiks, kad par gulēšanu būs jāaizmirst. Lejā viņam piešūs vainu par Antikrista pazaudēšanu un tad varbūt uzraks arī visus ziņojumus par viņa darbību spāņu inkvizīcijas laikā un izmēģinās visus aprakstītos paņēmienus uz viņu, vispirms citu pēc cita un beigās visus reizē.

Parakājies cimdu nodalījumā, velns uz labu laimi izņēma kaseti un ielika atskaņotājā. Mazliet mūzikas varbūt...

- Belzebul has a devil put aside for me, for me.'

- Tieši man, - murmināja Kroulijs, uz brīdi sastingdams.

Tad, aizžņaugti iekliedzies, viņš apklusināja mūziku.

- Varētu, protams, sarunāt kādu cilvēku, lai sameklē, -Azirafals prātoja.

- Ko tad? - Kroulijs izklaidīgi atsaucās.

- Cilvēki māk atrast viens otru. Darījuši to jau tūkstošiem gadu. Un bērns taču ir cilvēks. Tāpat kā... tu jau zini. Mūsu acīm viņš būs paslēpts, bet citi cilvēki varbūt... kaut kā sajutīs. Vai arī manīs to, ko mēs nevaram pat iedomāties.

- Nekas nesanāks. Viņš ir Antikrists ar savu... kā teikt, automātisku aizsardzību, saproti? Arī tad, ja pats to neapzinās. Cilvēkiem nebūs aizdomu. Pagaidām. Kamēr nav pienācis īstais laiks. Visas aizdomas noslīdēs no viņa kā ūdens no... lai nu no kā tas noslīd... - viņš aprāvās.

- Vai neko citu izgudrot nevari? Kaut ko labāku! - Azirafals purpināja.

- Nevaru.

- Nu tad nekā. Varbūt izdosies. Tikai nesaki man, ka tev nav ātrās reaģēšanas spēku. Es zinu, ka ir. Varbūt ievēros kādas pēdas.

-Ja mēs nespējam, ko var gribēt no citiem?

¹ Teksts no grupas Queen dziesmas “Bohemian Rhapsody". (Red. piez.)